30 kilometri svaigā tumsā

Priekšā redzu siluetus – cilvēku stāvus, kas tikpat labi varētu nebūt cilvēki.

Iet. Un iet. Un iet. To, ka man vajag iet – turklāt vēl diezgan neatliekami – atskārtu nu jau aizejošās vasaras vidū. Kustība itin kā iedarbina kādu vektoru manī, kas citādos – lielākoties komforta, pienākuma un pareizības pilnajos apstākļos snauž. Bet tas vektors manī vairs nevēlas snaust. Tādēļ es eju.

Šoreiz mēs sapulcējamies Vecāķu pludmalē Latvijā. Te – dzimtajā zemē – dzīvoju un rosos nu jau vairākas nedēļas. Pa šo laiku kopā ar draugiem esmu pamanījusies ievingrināt kājas, pastaigājoties gar dižjūras krastu. Slīpā liedaga seguma dēļ labo kāju gan esmu arī nedaudz satraumējusi, taču tas man neliedza drīz pēc pastaigas vēsā mierā nomīt teju divdesmit kilometrus līdz tuvākai bodei pēc kaut kā garšīga. Galu galā vēl piekritu draugu iniciatīvai izbraukt ar kartingu Alūksnē. Līkumos manevrēju ar tādu azartu un prieku, ka beigās tiku apdāvināta ar uzlīmi, uz kuras virsū rakstīts "Čempions".

Bet nu titulus pastumjam malā

Vecāķos esam sapulcējušies vairāk nekā divdesmit cilvēku. Saule drīz rietēs, pasaulīgās krāsas izšķīdīs tumsā, kamēr gaiss, viegli mitrs un maigs, aizvien nebeigs smaržot pēc vasaras, lai gan ir jau septembris. Te, Ziemeļos, Latvijā, tas viss šķiet ļoti īpaši, jo Latvijas vasaras neesmu baudījusi gadus piecus, varbūt jau sešus. Latviju šos gadus vienmēr izkonkurēja Gruzija, kur kopā ar vīru būvējām dzīvi.

Taču šovakar dzīve ir te kopā ar veselu cilvēku pulku. Daži ir draugi, daži ir zināmi, bet lielāko daļu ļaužu es nepazīstu. Lai gan visi esam vēsie letiņi, tik un tā apskaujamies, īsi iepazīstamies. Mums priekšā ir nakts. Gājiens tumsā bez lukturīšiem. Gājiens kopā. Finišs paredzēts Saulkrastos.

Kad sākam iet, saule jau ir pazudusi aiz horizonta. Pludmale, kurā vēl nupat bija daudz atpūtnieku, pēkšņi šķiet piederam tikai mums. Viss, kas notiek apkārt, it kā izslēdzas. Paliekam tikai mēs, mūsu pulks. Temps ir ātrs un jaudīgs, un aši vien top skaidrs, ka te nebūs nekāda slinkošana. Man tas patīk. Man, tāpat kā daudziem, līdzi nav pat mugursomas. Jūtos brīva un piederīga vienlaikus. Nebūs arī ne ēšanas, ne dzeršanas, ne našķu. Liela daļa no pulka ļaudīm gavē regulāri. Tas te ir normāli.

Jo tālāk ejam, jo tumšāks paliek

Vispirms viss, ko redzu, kļūst matēts, taču tad pazūd krāsas un toņi. Iestājas tumsa. Tālumā redzams salūts. Visapkārt man ir melns lauks, kurā tagad pēkšņi lido mazas, krāsainas gaismiņas. Mēs turpinām iet. Uzņemto tempu un kursu neviens nav gatavs mainīt. Kamēr soļojam, uz īsu mirkli atceros tumsas istabu – tās trīs dienas no dzīves, ko apzināti pavadīju tumsā. Toreiz viena pati atrados nelielā viesu nama istabā. Man bija gulta, krēsls, galds, duša, bet galvenā šai vietā tik un tā bija tumsa, daudz tumsas, kas man atklāja, ka drīkstu ļauties. Paļauties. Tumsas istabā šķita, ka tumsa nav nekas slikts.

Arī tagad, šajā pārgājienā, tumsa ir mums labvēlīga. Kādā brīdī pārstāju runāties ar ceļabiedriem. Vienkārši eju kaut kur visiem pa vidu. Pludmale ir diezgan smilšaina. Kad pa to eju, šķiet, ka brienu pa sniegu, tādēļ pietuvojos pavisam tuvu jūrai. Tipinu pa mazo strēli – tieši pa to taciņu, kur ūdens satiekas ar zemi. Sajūta ir sirreāla. It kā es pastaigātos pa gadsimtiem sena manuskripta rindiņām, kamēr jūra izskatās pārklājusies ar plānu ledus kārtu.

Jūtos tik viegli, it kā lidotu. Ne miņas no smagajiem ikdienas soļiem. It kā ķermeniskais svars kopā ar saulesgaismu būtu izkūpējis aiz apvāršņa. Priekšā redzu siluetus – cilvēku stāvus, kas tikpat labi varētu nebūt cilvēki. Tumsā ir diezgan grūti noteikt, vai tas, kas redzi, ir dzīvs vai nedzīvs, taču beigās it viss – ik kustība, ik solis, ik bedre, ik skaņa – kļūst dzīvāks par dzīvu.

Tumsas burvība

Apkārtējā, ierastā matērija itin kā izšķīst, iegūstot jaunu veidolu, kas vairs nešķiet nekas robusts, kantains, stīvs. Tumsas pasaule ir plūstoša, maiga, pieņemoša un šonakt arī silti glāstoša, taču modrību nedrīkst zaudēt ne mirkli, jo mēs, lai arī ejam dabā, atrodamies cilvēka veidotā pasaulē. Tā, piemēram, es apdauzu kāju pret kādas koka laipas malu – tumsā attālumam ir cits mērogs, kustībai – cita trajektorija, varbūt tāpēc tik ierasts bīties no tumsas, kas ar tevi itin kā spēlē sev vien zināmas spēlītes. Tā nu es atkal atceros pieredzi tumsas istabā un ļaujos.

Turpmākajā ceļā paklūpu vien pāris reizes. Manī iemājo stabilitāte un tai pat laikā ir prieks par visu to, ko pieredzu pirmo reizi – šo tumsu, šos cilvēkus, šo Latvijas vasaru, šo sevi. Es esmu. Es esmu. Es esmu. Pēkšņi manī nav jautājumu, ko šai dzīvē darīt, kā izdzīvot, kā kaut ko sasniegt. Es esmu. Es esmu viens gabaliņš no šī pulka, kas šonakt mēro ceļu no Vecāķiem līdz Saulkrastiem.

Kādā atpūtas pauzē, kad visi esam piemetušies pludmales smiltīs, ir sajūta, ka šobrīd neviens no mums nav viens. Mēs esam veselums, šonakt saauguši kopā vienā organismā. Beduīnu apmetne jūras krastā. Tas nekas, ka jau rīt ikviens no mums dosies savās gaitās, savā dzīvē.

Nekas nebeidzas

Vietā, kur Gauja ietek jūrā, mēs dodamies mežā. Atveras jauna tumsas pasaule, kurā bieži vien ejam cieši viens aiz otra. Te ir zemes kāpumi un kritumi, peļķes, dubļi, saknes. Mēs tiekam cauri sveikā, jo jūtam katrs sevi un visu šo ļaužu kopumu, kas arī šovakar pieder katram no mums. Pamanu, ka, lai noturētos līdzsvarā, man palīdz rokas. Tās pašas kustas virzienos, kuros vajag, un palīdz balansēt ķermeni, kad nezini, kāda ir zeme zem kājām. Izrādās, ar rokām var ne tikai rakstīt, bet arī iet. Tas man ir atklājums!

Ilgi sēžam mežā pie ugunskura. Mūs ieskauj priedes, kas itin kā notur vietā šejienes nelīdzeno, reljefo zemi. Mēs stāstām. Katrs no mums izstāsta savu stāstu. Zinājāt, ka īsti stāstnieki nekur nav pazuduši? Patiess stāstnieks mīt katrā no mums. Atliek tikai ļauties un atvērt vaļā muti, kas spēj savienot tevi ar tavu iekšējo dārgumu lādi. Tumsa stāstu stāstīšanu un klausīšanos padara īpaši niansētu.

Pie ugunskura iemācījos, ka reizēm, lai dabūtu stāstu no iekšas, kas ir tumsa, uz āru, kas savukārt ir gaisma, vajag trāpīgu jautājumu. Pie ugunskura tāds atskanēja:

Kāpēc lai es Tev piezvanītu?

Rīts

Saule jau ir pakāpusies virs horizonta, kad mēs līkumojam cauri mežam uz Saulkrastu dzelzceļa staciju. Tā vien šķiet, ka šis pārgājiens ir bijis ievads stāstam, kas turpināsies. Apskaujamies, pateicamies viens otram un izšķīstam kā gaisma pirms nakts.

Foto & video - Artūrs, Jānis, Līvija, Anna, Evija

Paldies, ceļabiedri!