Attīrīšanās nav tikai vārds
Dari ko darīdams, apdomā galu!
Šad un tad es ļaujos kārdinājumam. Aizeju līdz ciema bodei un nopērku dažas končas. Bodniece jau zina, ka cukuru nelietoju, tāpēc manas sešas konfektes šodien sver īpaši rūpīgi. Nopērku arī olas, bet tas ir tikai aizsegs… Mājās pagatavoju bulletproof kafiju ar sviestu un īpašo kokoseļļu. Paradoksāli, protams, ka, lai stāstītu par attīrīšanos, man tomēr vajag dopingu, lai gan ir arī loģika – ja ir netikumi, vajag arī attīrīties.
Bet sākās viss ar vienu vārdu.
Pirmo reizi, turklāt uzdrukātu uz grāmatas vāka, es to pamanīju bibliotēkā. Pēc tam sekoja ielasīšanās Sofi Oksanenas romānā “Attīrīšanās” (Jumava, 2011), braucot autobusā pa Vidzemes šoseju. Grāmatas teksts momentā atbalsojās apziņā. Šķīstīšanās no pagātnes un reizē tās iepazīšana. Kad grāmata bija izlasīta, vārds bija palicis. Attīrīšanās.
Tomēr es biju par jaunu. Man bija jāturpina apreibināties. Man bija jāaizmieg uz viesību galdiem un pēc tam par to jāsajūsminās. Man bija jāiztrakojas un jāizplosās pašai savā elles labirintā līdz galam. Gāzi grīdā, luksoforā jau kādu laiku sarkanā gaisma, bet es nespēju piespiest bremzes pedāli. Lūdzu, vēl ne.
Toties attīrīšanās bija izcils vārds. Tas gan spieda uz jūtām. Tas atgādināja, ka neesmu pietiekami tīra.
Ka varētu tīrāk, spodrāk, mirdzošāk. Ka varētu nevis piedzerties un pēc tam mirt nost paģirās. Ka varētu ne tikai uz brīdi triumfējoši atdzimt skaidrībā. Ka varētu...
Un es atkal attapos, trekterējot burbuļojošus grādīgus dzērienus, paralēli runājot un darot muļķības.
Muļķīgi, protams!
Varēja labāk. Vai arī nevarēja.
Mana pirmā attīrīšanās notika laukos.
Biju prom no mājām, sniegā un Zemgales nomalē, ko nepazinu. Atceros, ka reizi dienā – vakarā – bija atļauts ēst rīsus un gī sviestu. Vēl atceros riekstu un šokolādes kūku, ko pagatavoju brīdim, kad attīrīšanās būs beigusies. Taču tad mēs jau braucām prom, bet kūka palika ledusskapī.
Attīrīšanās tiešām bija paradokss.
Vienā brīdī likās, ka nebūs iespējams izturēt tās mokas bez saldumiem un pārējiem kārdinājumiem, bet drīz pēc tam jau biju aizmirsusi, par ko vispār bija jāmokās.
Toreiz likās, ka man bija pieauguši spārni. Nopirku puszābakus uz papēdīša un uzaicināju mammu uz kafiju restorānā.
Man kādam šitas bija jāpastāsta. “Mam, iedomājies, visu dienu var neēst!” es biju sajūsmā.
Pa pusei lidodama, atgriezos savā dzīvoklī Vidzemes pilsētiņā, kur nekas nebija mainījies. Kaimiņiem mani attīrīšanās panākumi neizteica neko. Tie aiz sienas turpināja skatīties teļļuku. Skaļi, jo daži bija gandrīz kurli. Paraudzījos ārā pa logu – laterna izgaismoja tukšu autobusa pieturu. Tālāk tumsā iegrimis mežs.
Minūti aiz minūtes no saulainas pļavas es pārvērtos melnos, draudīgos mākoņos, jo man šķita, ka tas neskaitās.
Vai pasaule nevēlējās jūsmot un priecāties kopā ar mani? Laikam jau nē.
Blakus mūsu daudzdzīvokļu mājai bija mazs veikaliņš. Krīzes brīžos tā saldumu plaukti remdēja manas bēdas. Tagad domāju, ka varbūt būtu palīdzējusi kārtīga izraudāšanās. Taču tolaik tā nelikās. Maņas – mans galvenais instruments – bija kļuvušas kā truls nazis, ko neviens vairs pat nepūlējās uzasināt. Visu laiku kaut ko gribējās un vajadzēja, i nenojautu, ka biju iesprūdusi atkarību un patērēšanas gūstā.
Attīrīšanās. Pa īstam pēc tās sāku ilgoties, kad bijām pārvākušies uz Gruzijas laukiem, kur sāku apšaubīt arī savu līdzšinējo veģetārietes pārliecību.
Bija pagalam dīvaini braukt 100 kilometrus uz pilsētu ar sabiedrisko transportu, lai atvestu augu pienu kafijai, kamēr visās ceļmalās un zaļajos pleķos ganījās govis – treknas, nesteidzīgas, esības eiforiju izstarojošas.
Uz vienu gadu es kļuvu par attīrīšanās čempioni – atkal pati sev, jo pasaulei mani attīrīšanās piedzīvojumi, kā šķita, bijuši nebijuši.
Pašai gan likās, ka biju nereāli mainījusies. Nelietoju cukuru, neēdu ne miltus, ne riekstus, ne auzu pārslas. Pat nevienu konču ciema bodē vairs nepirku.
Reizēm pie kaimiņu sievām pasūtīju pienu, uzputoju to kopā ar olu dzeltenumiem, un tas bija mans kapučīno – garšīgs un reizē teju pārlaicīgs prieks, iemājošana gan ķermenī, gan Gruzijas laukos, kur nebiju uzaugusi, vien pirms pāris gadiem atkūlusies.
Visu to gadu biežāk nekā reizi mēnesī dzēru detox maisījumu un par to visu rakstīju dienasgrāmatu. Parasti attīrīšanās saistās ar izdēdēšanu, bet ar mani bija pretēji – es pieņēmos svarā, spēkā un, kā cerēju, arī pārliecībā. Paplašinājās draugu un paziņu loks – izrādījās, dažiem cilvēkiem interesēja, kā man iet.
Tomēr vienā brīdī jutu, ka jāmet miers. Cik tad var attīrīties?
Bija laiks sākt dzīvot! Pa attīrīšanās laiku, kas stiepās nu jau vismaz pusotra gada garumā, bija uzkrājies vēlmju saraksts – ai, kā gribējās cilvēkos, notikumos, pārgājienos!
Lūk, viena no vēlmēm – paņemt kompi un aiziet pastrādāt uz kafejnīcu okeāna krastā. Check. Viļņu bangas aiz loga, sāļais gaiss uz ādas un piparmētru tēja kanniņā, kas atgādināja Aladina burvju lampu, - sapņi tik tiešām piepildījās.
Dzīve mani rāva līdzi, es atrados notikumu virpulī un diezgan bieži arī uzmanības centrā, taču es nebiju iedomājusies, ka tas būs... Es pat nezinu...
Ka ēdot austeres, piemēram, es tik un tā domāšu par savu nenopulēto lauku dzīvi. Kad vēl pirmo reizi mūžā nokļuvu sieviešu aplī, sapratu, ka starp pilsētniecēm es biju kā vēsturisks artefakts – sieviete no laukiem. Šādu tēlu, kā nojaušat, nebiju ierakstījusi savā vēlmju sarakstā un neticēju, ka vēl jebkad sailgošos pēc attīrīšanās.
Es nebiju gatava ieraudzīt sevi – to, kas es biju. Es biju atbrīvojusies no kultūrslāņu kārtām. Biju līdz vissmalkākajam pavedienam iepazinusi drēbi, no kuras biju veidota.
Mana redze bija uzlabojusies, bet es vienalga cerēju, ka man izdosies sevi nepamanīt.
Vienādiņ gribēju sevī kaut ko pielabot, uzlabot, veidot. Uzkrāsot lūpas, izcelt acis, varbūt arī nokrāsot iesirmos matus.
Kaut kādā ziņā likās, ka mans pienākums bija sevi padarīt līdzīgu citām. Ha!
Taču sajušanās kā reklāmas kampaņas varonei vairs nesniedza piepildījumu. Agrāk tik pievilcīgie tēli un lomas, kurās varētu iejusties, bija zaudējušas savu burvību. Manā sapņojumā par pasauli bija ieviesusies plaisa.
“Es neesmu produkts,” ierakstīju dienasgrāmatā.
No virtuves plaukta paņemu detox maisījumu, ko tūliņ dzeršu vai arī... nedzeršu.
Attīrīšanās. Neatdalīta no dzīves, tā kļuvusi par paralēlo frekvenci, kur liekais tiek atsijāts nepārtraukti un ir neiespējami sev aizliegt to, kur aizliegumu nemaz nevajag.
Attīrīšanās pati par sevi negarantē neko – tas nav veids, kā kļūt vēl labākam vai perfektākam cilvēkam. Taču tandēmā ar dzīvi, attīrīšanās var kļūt gan par rokenrolu, gan tikpat labi par dziļi izzinošu pieredzi, kur laicīgais no garīgā tāpat vairs nav atdalāms.
Cilvēks ir viengabalains, un tāds ir viss.
Post Scriptum.
Es neierados Gruzijā lauku dēļ. Es esmu šeit tādēļ, ka, pateicoties kalniem, visa zeme te vibrē manam augumam pazīstamā skanējumā. Jau labu laiku šo balsi nav iespējams apklusināt. Doties kalnu ekspedīcijās, to laikā gavējot, ir viena no manām kaislībām, kas atsegusies skatienam attīrīšanās procesos. Kalnos es esmu tā pati, kas šobrīd, kad rakstu.
Šis raksts pieejams angļu valodā: Purification Is Not Just a Word
Arī “Detoxed Paragraph” ir attīrīšanās procesos atbrīvojusies telpa. Kosmiskajos plašumos ietiecies zemes dzīves ēters. Nekā lieka. Melns uz balta. Ja vēlies radīt atbalsi, turpināt sajūtu plūsmu vai vienkārši iedvesmot mani (un sevi!) ar dzīvu enerģiju, spied pa pogām!
Iedvesmas konts SIA “JS Monta” ir manas ģimenes uzņēmums, izveidots ar mērķi, lai neiesūnotu un neslinkotu.
Info update: šobrīd Iedvesmas kontā 95 eiro.
Esmu pateicīga un iepriecināta par ikvienu dālderi, kas ieripo Iedvesmas kontā. Zinu, ka tas nav tāpat vien un novērtēju enerģijas lādiņu manā virzienā. Neviens “Detoxed Paragraph” stāsts nav veidots ar mērķi uzsēdināt uz ēsmas vai manipulēt ar rezonējošu saturu. Vislielākais paldies Tev par drosmi lasīt to, kas varbūt ne vienmēr ir arī ērts.