Ceļojums pa mēness virsmu
Pēcpusdienā sasniedzam pirmos ciemus. Dažas mājas, savvaļīgi dārzi. Cilvēka neviena, kas ir labi, jo arī suņu nav.
↑↑↑ Klausies balss ierakstu
Lasi stāstu ↓↓↓
Pieredze liecina, ka visjaudīgākie dzīves pagriezieni notiek tad, kad tos gaidi vismazāk. Tā notika arī pirms gada, kad septembra izskaņā manu Gruzijas lauku ikdienas mierīgo ritmu pāršķēla drauga Artūra vizīte. Ieradies pie mums no viena kalnu pārgājiena Lielajā Kaukāzā, pēc nepilnas nedēļas viņš bija gatavs doties nākamajā, turklāt iecerētajā pārgājienā – šoreiz pa Mazo Kaukāzu, kam jau bija dots nosaukums "Mirsim kopā!", grasījās pievienoties Deins – vēl viens atlētisks džeks no Latvijas.
"Kāds ir maršruts?" es jautāju Artūram, bet konkrētu atbildi nesaņēmu, jo, kā nopratu, zēni bija iecerējuši iekarot kalnus bez plāna. Vienīgais, kas bija zināms, - pārgājienā abi dosies autonomijas stāvoklī, proti, nelietos ne ēdienu, ne dzērienu (arī ūdeni nē!).
Labs ir, nodomāju es, taču miera man vairs nebija. Lai gan savas 40+ gadu dzīves laikā bez ēšanas un dzeršanas biju nodzīvojusi vien dažas dienas, pēkšņi es izvilku karti un mēģināju sajust, no kurienes puišu pārgājienam būtu jāsākas. Kad to sapratu, nedaudz bailīgi jautāju Artūram: "Klau, kā būtu, ja es dotos ar jums?" Viņa atbilde "Labi!" mainīja manu dzīvi.
Tālāk viss notika zibenīgi
Tagad, kad bija skaidrs, ka arī es došos kalnos, nācās atzīties, ka visu vasaru biju pavadījusi sauļojoties, laiskojoties un nepiepūloties. Mana ikdienas fizkultūra pārsvarā sastāvēja no došanās uz saules lēkta un rieta šovu piemājas kalniņā. Tagad Artūrs mudina patrenēt vismaz kāju muskuļus, ko arī daru – protams, pārspīlējot!
Sajutis, ka briest kaut kas grandiozs, darba datoru pastumj malā un pārgājienam piesakās arī mans vīrs Sebastians, par ko abi ar Artūru esam sajūsmā. Yes!
Dienu pirms izbraukšanas visi trīs dzeram sālsūdeni – šis Indijā visiem zināmais paņēmiens iztīra gremošanas traktu, lai ķermenim būtu vieglāk iestūrēt neēšanas un nedzeršanas režīmā.
Naktī Kutaisi lidostā sagaidām Deinu. Viņš ir garš, komunikabls, pieklājīgs. Iepazīstamies. Pa nakti piemetamies miteklī, kas atgādina kojas, bet neko vairāk jau mums tāpat nevajag.
No rīta mūs savā džipiņā savāc šoferis Zurabs.
Piedzīvojums sākas
Sēžu blakus šoferim, bet trīs mani kompanjoni – Artūrs, Deins un Sebastians – aizmugurē dzen jokus un jautri čalo. Man ir bail, bet tai pat laikā jūtu, ka aiz bailēm maskējas prieks un jaunatklāšanas gars. Wow!
Braucam cauri pilsētām un miestiem. Šoferis kļūst apcerīgs, jo visapkārt parādās aizvien vairāk dabas, koku, Gruzijai raksturīgo kūmdžungļu.
Apstājamies Bakuriani centrā pie veikala. Pauze. Nopērkam dažas mazās ūdens pudelītes – noderēs zobu tīrīšanai.
Šoferis nedomā mūs vest tālāk. Esot bijis jābrīdina, ka vēlamies nokļūt uz kalnu pārejas, kas, saprotams, ir augstāk kalnos un vienīgais ceļš, kas uz to ved, nav asfaltēts.
Labi, ka Zurabam ir džips un gruzīnu siltā sirds. Piemaksājam un braucam.
Stūrējot kalnā, iezīmējas Mazā Kaukāza saviļņojošais plašums, koki ceļmalā ir iekrāsojušies rudens zeltītajos, sulīgajos toņos, un šofera poēzijas gars atveras pilnībā. Cita starpā viņš mūs apgaismo, ka tie kalni, pa kuriem iesim, esot kā mēness virsma.
"Okei. I like!" es nodomāju, jo šāda apcerīga runāšanās, turklāt ar kosmisku jeb nedaudz nereālu piesitienu mani vienkārši nomierina.
Pa to laiku Artūrs no telefona izdzēš domubiedru grupu, kuru vada un kura ir ļaužu iecienīta. Tas ir negaidīts pavērsiens, un nu arī man rodas sajūta, ka var gadīties, ka pēc šī pārgājiena dzīve būs citādāka, lai gan, protams, protams, manā pakausī dun rezerves plāns: ja iešana būs par grūtu un kalni izrādīsies pārāk stāvi, šķiršos no puišiem tuvākajā ciematā un izstāšos ar godu – iekāpjot maršrutkā. Kartē esmu arī izpētījusi, ka līdz tuvākajiem ciemiem nav tālu – pārdesmit kilometri. Tik daudz man vajadzētu spēt.
Dzīve uz mēness
Kad izkāpjam no džipa, pūš vējš. Nu, jā, čau, kalni! Pat koki te neaug. Tskhratskaro jeb deviņu avotu pāreja atrodas 2454 metru augstumā Mazajā Kaukāzā. Atvadāmies no Zuraba. Pateicamies šim kungam, kura galantā āriene, vedot mūs kalnā, itin kā ieplaisāja un pa to sāka izplūst kaut kas no dvēseles dzīlēm, radot drošu, pazīstamu telpu, kurā būt. Jūtos tīri neko. Varētu pat teikt – stabili.
Uzrādām pases policistiem, kuri apbruņojušies ar bisēm. Vientuļais policijas iecirknis ir vienīgā ēka, kas te atrodas, un sajūta, ka atrodies uz mēness virsmas, kļūst visai reāla. Šī nudien ir vieta, kur nav nekā lieka, ja nu vienīgi tu pats.
Kad policisti mums vaicā, uz kurieni dodamies, bezbēdīgi norādām uz vienu no ceļa atzarojumiem, kas šķiet vilinošs. "Tur būs suņi. Uzmanieties!" tiekam brīdināti. "Ko darīt ar suņiem? Kā rīkoties?" jautājam. Policisti smejas un norāda uz saviem stroķiem. Ha, ha!
Sākam iet
Vējš un aukstums pieņemas spēkā. Aptinu ap kaklu kreklu, galvā uzsienu kakla lakatiņu no zīda, uzvelku pufaiku. Nekā siltāka līdzi man nav. Mēģinu būt mierīga. Cenšos. Eju. Ir okei. Soma arī nav necik smaga. Jūtu, kā no kustības radītā ķermeņa siltuma manī iekšā dzimst prieks.
Parādās pirmās ganāmpulku apmetnes – vienkāršas zilas plēves teltis, no kurām izbāzts nomelnējis skurstenis. Teltīs iekšā dzīvo cilvēki, kuri uz ceļa diži nerādās, it kā slapstās. Apkārt teltīm simtiem aitu. Un suņi! Ak, jā, tie ir lielie Kaukāza aitu suņi. Siekalaini, izbadējušies milzeņi, kuri pārvietojas baros. Kaut ko sargā. Bāc! Atminos, ka somā līdzi man ir kabatas nazītis. Izvelku to un iedodu vīram, lai saprot, ka turpmāk šim mani būs jāaizstāv.
Ceļš nav stāvs, tikai viegli līkumains. Te ir puķes un nomierinoša ainava, taču visu laiku ir jāuzmanās. Ik pa brīdim telts, ganāmpulks, kaukāzieši. Esam modri. Sāku pierast, ka atrašanās dabā automātiski nenozīmē baudīšanu, atpūtu un haļavu. Šoreiz šis ir cits stāsts.
Pēcpusdienā sasniedzam pirmos ciemus. Dažas mājas, savvaļīgi dārzi. Cilvēka neviena, kas ir labi, jo arī suņu nav.
Paradīze
Pēcpusdienā piemetamies uz atpūtas brīdi pie Tabatskuri ezera. Te ir tik skaisti! Gluži kā Skotijā, gluži kā romantiskajās filmās, kādas man agrāk retu reizi patika skatīties. Ūdens un kalni. Tepat netālu arī apsniguši kalni. Vēlos te pabūt ilgāk. Bradāju pa ledainu ūdeni, kamēr puiši atpūšas.
Nakti pavadām vienīgajā ciema viesu namā, kas ir ģimenes māja ar dažām viesu istabām.
Deins gan vēlējās nakšņot ārā, bet tad, iespējams, sapratis, ka man līdzi ir guļammaiss, kuru līdz šim neesmu pat izmēģinājusi, piekrita nakšņot gultā un istabā.
Par manu ekipējumu runājot – tā kā šis gājiens nebija plānots, man līdzi ir tas, kas būtu pa rokai ikvienai praktiskai mājsaimniecei, - treniņbikses, daži zeķu pāri, cepure, cimdi, legingi, džemperis, kurtka un pirms vairākiem gadiem iegādāti šņorzābaki. Plus, piepūšamais matracis, guļammaiss, peldkostīms, kaut kādi nieki.
No viesu nama saimnieces nopērku vilnas zeķes. Uzreiz jūtos drošāk. Pasēžu arī pie plīts, kuru saimniece iekurinājusi. Atsakos no vakariņām, kuras tiek piedāvātas vairākkārt, un pēkšņi viesu nama istabā, kad ārā jau melnē nakts, dzimst konkrēts plāns.
Džeki ir izdomājuši, ka jāiet līdz Tbilisi. Tādas oficiālās takas vai pastaigu maršruta, kas vestu uz Tbilisi, saprotams, nav. Plānotais ceļa garums pa ceļiem un neceļiem, kalniem un lejām – 130 km. Man sāp potīte, un es neticu tam, ko saku: "Jā, ejam! Es iešu!"
Zilais teips un draivs
Nākamajā rītā Artūrs, kurš ir Latvijā labi zināms ķermeņa terapeits, salabo manu potīti, meistarīgi aplīmējot to ar zilu teipu. Ir labāk. Ar zilo, lielo plāksteri uz kājas jūtos kā profs. Gandrīz sportiste, lai gan pa dzīvi vairāk esmu sportojusi pa datora klaviatūru nekā pa zemi, turklāt kalnainu. Man nāk smiekli par sevi. Par visu to, kas ikdienas dzīvē šķitis tik nozīmīgs, nopietns, liels, taču tagad pēkšņi fokuss ir uz mani pašu, uz ceļu, uz komandu, kas mēs te visi četri kopā esam, un arī uz mērķi.
Starp citu, mūsu finišs Tbilisi iecerēts nekur citur kā vēsturiskajās sēra vannās – pilsētas pirmsākumā. Pēc tam paredzēts restorāns un austeres.
Līdz tam, kā runāts – neēdam un nedzeram.
Es laikam esmu traka, taču šai momentā, šai drēgnajā, pelēkajā rītā, kad mēs, četri letiņi ar mugursomām, pametam mazo gruzīnu ciemu, man tā neliekas.
Es vienkārši eju tālāk
Ar vīru dalām vienu lietusmēteli, jo tagad, otrajā pārgājiena dienā, līst. Ceļš ir vienmuļš. Pa laikam kaut kur piemetamies un atpūšamies. Slapji, bet tas nekas. Iekšā ķermenī ir silti, kamēr ārā debesis nomākušās.
Man tek deguns. Deins pasniedz salvetīti un iesaka elpot caur degunu. Nemāku. Man nesanāk, lai gan ikdienā tā nav problēma.
Esmu kā tikko piedzimis bērns, kas mācās dzīvot no jauna.
Pie kā lai pieķeras? Kurš iemācīs man dzīvi uz šīs mēnesvirsmas? Neviens? Tiešām?
Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa. Vēlos mieru, bet manī ir nemiers. Vē, atkal izelpoju pa muti. Vē, vē, vē, man gribas bļaustīties, izlaist visu dvašu no sevis ārā. Kādā brīdī es tiešām arī bļauju, jo citādāk nespēju.
Sebastians, mans vīrs, telefonā nepārtraukti pēta un lasa karti. Aizņemts. Taču es ne brīdi nejūtos viena. Deins iet pa priekšu. Koncentrējos uz Deina muguru. Artūrs spītīgi turas aiz manis, lai neatpalieku, lai kaut kur nepalieku.
Un tad nāk kalns!
Ceļa galā ir miniatūra būda. Tāds kā kiosks nekurienē, no kura izlien divi samiegojušies poliči. "Ceļa te tālāk nav," šie mums saka, taču iet atpakaļ pa vienīgo ceļu arī nav variants. Tur priekšā suņi, no kuriem tikko par mata tiesu esam izvairījušies, ņemot talkā akmeņus un ticību, ka viss būs labi.
Atskārtuši, ka atpakaļ mēs neiesim, poliči dod mums ceļamaizi – maisiņu ar saulespuķu sēklām, ko ar pateicību pieņemam, lai gan neēdam.
Kāpjam melnā akmens kalnā, jo citur te nav, kur iet. Man ir besis, un šis nu ir tas brīdis, kad man vajadzētu izstāties. Ierasties ciemā, iekāpt maršrutkā un braukt mājās. Tikai tagad apjēdzu, cik nereāls ir mans atkāpšanās plāns, jo tuvākais ciems ir tur, pāri kalnam, aiz kura droši vien ir ne viens kalns vien.
Šoreiz smiekli man nenāk.
Ko lai dara? Velkos kā gliemezis. Kalna kore kā rēgs. Tiklīdz paraugos uz to, tā šķiet, ka tieku atmest atpakaļ bezdibenī, kurā skan šādi vārdi: "Es nevaru. Es nevaru. Es nevaru."
Deins jau ir kalnā, kamēr es mīņājos pakājē. Man ir kauns. Man ir neērti, bet neviena no šīm sajūtām nepalīdz.
Artūrs atkal aiz manis. Tik tuvu, ka man kļūst neomulīgi. Nespēju kustēties tik ātri. Pēkšņi viņš kaut ko man saka. Nezinu, neatceros, kas tie bija par vārdiem, taču ceļā uz melnā kalna kori es apjēdzu, ka manī darbojas programma ar nosaukumu “Es nevaru”.
Jaunais kods
Paga, paga. Es eju un domāju, un izdomāju. "Es nevaru" prāta programma man ir jāaizstāj ar "Es varu! Es varu! Es varu!" Pēkšņi Sebastians ir apstājies, telefons ar karti no viņa rokām ir izgaisis. Mans vīrs, re, gaida mani un sniedz man roku. Es viņam dodu savējo, un kopā mēs mierīgi uzejam kalnā. Pašā galā. Pašā augšā. Skats uz visurieni. Plašums, kas nebeidzas.
Es raudu. Lietus un vējš sejā. Es varu, es tiešām varu.
Pēc tam mēs gājām vēl trīs dienas. Otra tāda melnā kalna vairs nebija. Parādījās koki, sāka augt krūmi, augsne kļuva auglīga. Radās avoti, miesti un pilsēteles ar izdangātiem ceļiem. Uzradās arī ļaudis, kas vēlējās mums palīdzēt. Aitu gani uz zirgiem prasīja uzpīpēt, šoferi apstājās un vēlējās mūs kaut kur aizvest, sievas iznāca ceļmalā un aicināja uz kafiju. Lai gan no visiem piedāvājumiem laipni atteicāmies, visa pasaule pēkšņi mūsu priekšā izritinājās kā senlaiku paklājs – raibs, pa pusei izjucis, tomēr brīnumains, silts, dzīvs.
Kopumā vismaz 150 km garais ceļš līdz Tbilisi aizņēma 5 dienas un 4 naktis, no kurām trīs mēs pavadījām zem klajas debess, ieritinājušies guļammaisos. Neviens no ceļā sastaptajiem ļaudīm nesaprata, kāda velna pēc uz Tbilisi jāiet kājām.
Šis piedzīvojums nav atkārtojams, taču tā sniegtās mācības ir neaizmirstamas. Lūk, dažas no tām:
- Ja tu līdz kaulam esi sajutis, ka esi pieņemts komandā, izstāties kļūst neiespējami.
- Bez mērķa tu klejo. Ar mērķi tu virzies. Tie ir divi dažādi agregātstāvokļi.
- Dzīve bez komandas gara kļūst vienmuļa, pat ja tev šķiet, ka tā nav.
- Īsts piedzīvojums ir kā mīlestība. Tas ir bauda un jauda. Process un rezultāts.
Mūsu ceļojums pa mēness virsmu nebeidzās, kad sasniedzām finiša līniju – baudījām sēra vannas un pēc tam austeres. Nē! Ierakstīts mūsu ķermeņos, ceļojums pa mēness virsmu kļūst mūžīgs.
Naktī, ko pavadām Tbilisi, virs pilsētas paceļas pilnmēness.
