Kad Valters pļauj zāli, viņam ir divi līdzjutēji. Viens ir Koškins – kaimiņu kaķis, kas lielāko dienas daļu pavada pie mums, un otra, kā jau varat nojaust, esmu es. Kamēr Valters ar savu zāles griežamo aparātu gluži kā rokstārs ar giču apstaigā tuvāko mājas apkārtni, mēs ar Koškinu tupam uz lieveņa un sekojam notikumu gaitai. Valters ir formā – vēsa sejas izteiksme un mūžīgais kepons, kas viegli noslīdējis pār acīm.
Laukos, kur nekad nekas nenotiek, par notikumu izvēršas jebkas. Īsi sakot, viss ir sevišķs.
Kurš pirmais salasīs augļus, kas sakrituši uz zemes no kokiem? Kurš pasteigsies un iedos kaķim kaut ko ēdamu? Kurš nomazgās traukus? Kurš izkārtos plauktos krūzes? Kurš iznesīs miskasti? Reizēm nevaram vienoties un ejam uz centrālo atkritumu konteineru abi divi.
Ja tā padomā, laukos nav tādu grūto un negribamo darbu.
Pat vistriviālākā darbība ir kas līdzīgs pašizpausmei, un šāda rosīšanās apgādā ikdienu ja ne ar baigo jēgu, tad ar formu noteikti. Enerģija ir sakustējusies. Dzīve vairs nestāv uz vietas. Var gadīties, ka sagribas smieties.
Pirmās vasaras laukos, protams, bija dullas.
Bija jāpaspēj piecelties pirms saules. Bija jāskrien basām kājām ap māju. Bija jāpiedalās rīta rosmē, ko vadīja Valters. Bija jāpaspēj aizskriet uz busiņu, jāsapērkas tirgū un pēc tam laicīgi jātiek atpakaļ. Vakarā bija jādodas vērot saulriets. Naktī bija jādejo zem hurmas kokā iekārtas spuldzītes. Vēl bija jākarājas kokos. Jāpagaršo visi iespējamie augļi, kas auga ne tikai mūsu, bet arī kaimiņu pagalmos. Bija jāaizrunā piens no vienas vai otras ciema sievas. Bija jāiet tam pakaļ. Bija jāiet mācīties gruzīnu valoda.
Lai kas tas būtu – visu vajadzēja daudz un tagad, tātad uzreiz. Bija arī draivs – to nevar noliegt.
Viss izmainījās, kad sākām dzīvot laukos visu cauru gadu. Ierastā pacilājuma intensitāte sāka mazināties. Eiforisko, mūžam viegli drudžaino stāvokli, pie kura biju pieradusi un ar kuru bīdīju lietas, vairs neprasījās uzturēt par katru cenu. Arī dzīves jauda, agrāk iespiesta lauku vasaras rāmī, tagad sāka izplatīties cauri visiem gadalaikiem. Vairs neprasījās būt tik ekspresīvai un skaļai. Pamanīju, ka man nemaz nebija jācenšas būt izteiksmīgai – es tāda jau biju. Nebija arī speciāli jāizceļas – mani taču tāpat varēja dzirdēt.
Cik gan varēju kampt pēc uzmanības, kuras man nemaz tik ļoti netrūka?
Man pašai – kuram gan citam? – bija jādzīvo cauri garajām lietavām, cauri slīdošajiem dubļiem, kas bija tik mīksti, ka mēģināja iesūkt zemē ik soli, cauri baltajam ziemas lietum, kas reti pārvērtās sniegā.
Laukos nekas nenotiek un nenotiks – tas nu man bija skaidrs. Te neviens ceļa malā neatvērs kafejnīcu, kur aiziet izvēdināt galvu. Te neviens saulrieta kalnā neizveidos brīvdabas kino. Te nav un nebūs neviena, kas kaut ko izdarīs manā vietā, un tā bija skumja atklāsme, kuru vēl skaudrāku padarīja ziema, kad, nezinādami, kur dēties, aizlaidāmies no laukiem.
Uz saulainās spāņu salas bija garšīgs ēdiens, sāļš ūdens, tomēr arī te es nevienu neinteresēju.
No lidaparātiem uz zemes atbalsojās draudīgas skaņas, pa ceļam no pludmales uz tuvējo pilsētu pretī debesīm slējās vēja ģeneratori, bet pie zemes bija pieplakušas banānu plantācijas – kilometriem. Man bija žēl, ka biju ticējusi – ir iespējams labāk. Nācās piezemēties. Okeāns viļņojās, cilvēki krastmalā pastaigājās, un man bija jāsāk no jauna. Mana vecā āda bija mans skatupunkts. Es tajā vairs nespēju iespraukties tāpat kā vecajās drēbēs, kas arī bija palikušas vismaz izmēru par mazu. Gluži kā lauku vasarai man bija pienācis laiks izplūst cauri visiem gadalaikiem, cauri visai dzīvei tāda, kāda biju.
Jā, kāda es biju? Lai to uzzinātu, bija jāturpina dzīvot.
Atgriezāmies laukos. Pēc pusgada, ko bijām pavadījuši Eiropā, Gruzijas laukos lielākoties viss bija pa vecam, un tas bija atbrīvojoši. Te nekas nenotika un tieši tādēļ pastāvēja. Centrā gan bija uzcelta automazgātuve, turpinājās runas par gāzes vada būvniecību, tomēr pamatos nebija zudis it nekas. Šejieniešu radītais rāmis bija šāds: sezonā apdarāmie darbi, izaudzējamās lietas, lopi. Rāmis darbojās. Visi vairāk vai mazāk tajā turējās.
Man patika laukos, taču vajadzēja arī laiku, lai es spētu sev dot atļauju pieredzēt un izjust to, ar ko lauki mani patiesībā apdāvināja.
Nekas nekad nenotika, un tā bija iespēja manis pašas notikšanai. Tai pat laikā lauki itin kā atturēja mani no iekarojumiem un sasniegumiem, kas potenciāli varēja notikt ārpusē – pasaulē. Bija sāpīgi pieredzēt, kā manas līdzšinējās ambīcijas izčākst, un tomēr es ļāvu tām izbeigties. Šķiet, laukos es redzēju dzīvi nepastarpinātu – tādu, kāda tā bija, taču pats negaidītākais, ka šajā caurredzamībā jautās kaut kas pazīstams un tuvs, proti, pretstats komfortam, kas atdzīvināja instinktus un, iespējams, arī manis pašas varēšanu.
Laukos es iemācījos, ka varēšana bieži vien nozīmēja situācijas un apstākļu pieņemšanu. Nepretošanos.
Kad vairākas dienas nebija elektrības, neviens necēla traci, vien ciema bodē pēkšņi varēja nopirkt sveces, kas maksāja piecreiz dārgāk nekā pilsētā. Vakarā atļāvāmies nodedzināt vienu vai varbūt divas pilnīgai laimei. Citreiz, kad plosījās vētra, visi sēdēja istabā. Arī tad, kad lietus sabojāja ražu, tam tika pāri. Bet kad akās beidzās ūdens, tika gaidīts lietus. Pirmatnības dvaša lauzās ārā no sīkstajiem lauku ļaudīm un to ar grūtībām apslēpta pat izejamās drānas, kas tika vilktas, dodoties uz pilsētu vai godiem.
Viena no sliktāk sagremojamajām lauku dzīves īpatnībām bija izvēles brīvība, precīzāk – tās trūkums.
Prātā es varēju visu sīki un smalki izkalkulēt, bet dzīvē parasti notika citādāk. Bija tieši kā sakāmvārdā: kamēr cilvēks – es – domāju, dievs darīja. Daba te diktēja savus noteikumus. Vasarās bija skudru uzbrukumi, rudeņos mūsu māju centās ieņemt blaktis. Visam pa vidu sirseņi un lapsenes, kas atlidoja cerībā uzcelt savus namus.
Ik diena nesa jaunus pavērsienus – bija jāiemanās tos pamanīt un izbaudīt.
Bija jāpierod, ka drīkst apstāties un veltīt laiku tagadnē notiekošajam – lūk, Valters pļauj zāli, kepons aizvien saslīdējis uz vienu sānu, un es nemaz nepūlos iztēloties perfektāku brīdi par šo.
