Gaismas inversija
Par tām trim dienām, kurās gaisma bija pilnībā izslēgta
Tiem, kas dodas tumsā
Rakstot šo stāstu, es vēlos aizvērt acis. Varbūt tāpēc, ka arī toreiz neko neredzēju.
Šaurajā istabiņā viss bija kā parasti – gulta (pat divas!), rakstāmgalds un izsēdēts atzveltnes krēsls, ko piebīdīju pie sienas. Kad gultā vairs nebija iespējams ne aizmigt, ne justies kaut maķenīt komfortabli, es apsēdos krēslā, kājas pievilku sev klāt un ar roku taustījos pēc piezīmju bloka, kas atradās uz rakstāmgalda. Kaut ko, protams, apgāzu. Laikam tā bija izdegusī svece. Lai vai kā – biju pārliecināta, ka tik un tā visu kontrolēju.
Kad uzzināju par iespēju trīs dienas pavadīt pilnīgā izolācijā no gaismas, es nodrebēju. Tobrīd dienvidu gaisā smaržoja atvasara un lauku ganībās, kuras apjoza pa pusei izjukusi sēta, pamanīju pamestu būdiņu ar tukšu, melnu kvadrātu loga vietā. Mēģināju iztēloties, ka tādā namiņā man ir jānosēž vairākas dienas. Kā par brīnumu, tas likās reāli!
Līdz momentam, kad tik tiešām stāvēju pie durvīm, kas veda uz īpaši sagatavotu tumsas istabu, man bija vismaz mēnesis laika.
Tumsa mani gaidīja.
Tā izstaroja tādu kā pievilkšanās spēku, ko nevarēja nejust. Parastā darbdienā es pēkšņi iedomājos, kā būtu, ja pazustu gaisma? Kā būtu dzīvot mūžīgā tumsā? No rīta vienmēr metos pie loga, bet nu sāku aprast ar domu, ka tumsā tādas iespējas, visticamāk, nebūs.
Tumsa kļuva klātesoša, jo prātā es to atļāvos pielaikot ne reizi vien, pat ja dzīve ritēja kā ierasts. Saule lēca un rietēja, un es arī tam visam līdzi.
Es biju gatava. Rītā, kad bija jādodas tumsā, bija uzsnidzis sniegs. Zeme bija kā balta papīra lapa, un līdz savam tumsas galamērķim es gāju ar kājām.
Pa ceļam maza miesta veikalā nopirku minerālūdeni. Paraudzījos uz pārdevēju un dažiem ļaudīm, kuri rīta agrumā ar salā apsārtušām sejām un rokām iegriezās bodē. Šķiet, es it kā atvadījos no sadzīviskajām ainām un iespējām, kas vienmēr bija šķitušas tik pašsaprotamas. Tik reālas!
Tumsā, kas mani gaidīja, es nebiju viena. Te, dziļi ziemeļu laukos, bija ierīkotas pat vairākas tumsas istabas.
Katram cilvēkam bija paredzēta atsevišķa telpa. Dažus tumsas ceļiniekus es labi pazinu, bet aprautajās sarunās balss vienalga trīcēja, un es pati viegli vibrēju. Bija skaidrs, ka vilcināšanās visu padarīja vēl neizturamāku. Vajadzēja izbeigt šīs atvadas vienam no otra. Novilku zābakus un ar pēdām itin kā pēdējo reizi pieskāros zemei – aukstai un ļoti tālai. Labi, čau! Tiekamies svētdien!
Tā bija piektdiena, rīts, kad es iegāju savā tumsas cellē.
Aiztaisīju aiz sevis durvis. Uz rakstāmgalda dega neliela svece. Logs aiz aizkariem bija aizklāts ar kaut ko melnu. To nevarēja attaisīt, un ne uz skatu pa logu, ne svaiga gaisa malku tik tiešām nebija cerību. Visu – arī gaismas slēdžus – klāja izolācijas lenta vai kas tamlīdzīgs, un nu es dzirdēju, kā no ārpuses kāds ar skoču aizlīmēja arī durvis – vienīgās, kas veda uz āru. Man bija bail. Vienmēr bijis bail no slēgtām telpām. Ka netikšu ārā. Ka aptrūksies gaisa... Sākās.
Pat sveci vēl nebiju nopūtusi.
Aptuveni izpētīju telpu, iegāju labierīcībās, uzmetu skatu dušai, izņēmu no somas nepieciešamākās lietas, apskatījos, kur atrodas segas. Tā. Iedomājos par to, kā gan es zināšu, vai kājās uzvelku zeķes no viena pāra? Ieķiķinājos.
Viens elpas pūtiens. Gaisā pacēlās dūmu vērpete, kas uz brīdi vēl bija redzama, un mēbeļu kontūras tādā kā palēninājumā iegrima tumsā.
Tumsa bija mīksta, un tas bija pirmais pārsteigums. Maiga, plūstoša matērija kā zīds, kas izslīd no rokām. Tumsa nebija satverama, bet tā bija. Biezēja telpā, virzījās cauri sienām un brīžiem darbojās kā telpisks kino ekrāns ar krāsām, vīzijām, tēliem. Tumsa bija dzīva. Bet varbūt atdzīvojusies biju es?
Zobu tīrīšana tumsā bija pārsteigums Nr.2. Tumsā (un pēc tam vienmēr) es iespiedu zobu pastu mutē pa taisno no tūbiņas, jo trāpīt uz zobu birstes bija nereāli.
Ar prātu bija neiespējami izšķirt, kur kaut kas sākās vai beidzās. Gravitācijas likumi sašķobījās, un es jutos kā izplatījumā.
Gulēju tik ilgi, līdz man sāpēja visas maliņas.
Iekārtojos uz grīdas un pagalvī paliku savu ceļasomu – uzreiz jutos kā atpakaļ pie dabas.
Vingroju un staipījos.
Lēkāju pa gultām – abām! (Neapdauzīju galvu pret griestiem un vispār, šķiet, ne reizi neko nesasitu un nekur neieskrēju.)
Gāju dušā, izmazgāju matus, pārģērbos. Vienu drēbju kārtu izmantoju gulēšanai, otru nomodam.
Ievēroju, ka manī bija atmodies tāds kā iekšējais kareivis.
Tas perfekti pārzināja, kurā somas nodalījumā meklējamas vajadzīgās lietas. Tas juta, tiklīdz kaut kas izvēlās ārā no gultas. Pamanīja, ja kaut kas pazuda. Tas kārtoja, rūpējās un orientējās telpā tik profesionāli, ka likās – tas “redz”. Tā, starp citu, bija izcila sajūta – būt modrai.
“Pat klusumā jūtama uzvilkta atspere, kas gatava iztaisnoties darbībā.”
Ne vējš, ne karogs. – Rīga, 1991
Pievērsu uzmanību elpai un ķermenim. Negribēju pazaudēt nupat iegūto skaidrību. Tad arī apjautu, ka tumsa neatbrīvoja no dzīves. Dzīvošana tik un tā bija jāturpina. Šī tagad bija mana dzīve. Nu, un, ka tikai dažas dienas? Nu, un, ka šajās sienās valdīja nakts? Ne es, ne pasaule – neviens nekur nebija pazudis.
Aiz loga kāds šķūrēja sniegu. No citas tumsas ceļinieka istabas skanēja ģitāra – viegli un saudzējoši. Es ieliku ausu aizbāžņus. Ārpuses skaņas attālinājās un izplēnēja kā migla. Miers.
“Reālā pasaule nav vieta, tā ir atruna. Tā ir attaisnojums nemēģināt. Tai nav nekā kopīga ar tevi.”
Rework. – London, 2010
Rakstīju, protams.
Iztēlojos ziemu un tuvējo ezeru, kura virsmu pārklājusi ledus kārta. Tumsā mani sāka aizraut iztēles un jūtu potenciāls – nianses, noskaņas, smalkumi, taču tobrīd tam visam nepievērsu lielu vērību.
Rakstīju, jo vajadzēja pie kaut kā pieķerties. Turēties.
Aizlocīju lapas, lai teksti nepārklāj cits citu, ar pirkstu galiem pieskāros vārdiem un teikumiem, pat pasmaržoju. Saturam šoreiz nebija nozīmes. Uzrakstītie vārdi bija manas baiļu trīsas, kas netraucēti izreaģēja uz āru, kur tos momentā aprija tumsa. Šos tekstus vēlāk pat nemēģināju lasīt, kaut kur izmetu vai sadedzināju, pat neatceros.
Tas, kas bija palicis, – teju netverams vieglums – konkrēta, līdz šim nebaudīta sajūta, kura vairs nelaida vaļā.
Tad pēkšņi bija skaidrs, ka vajag sakārtot somu. Savākt mantas. Sakopt telpu. Izmazgāt zobus. Nolikt āra drēbes parocīgā vietā. Biju sagatavojusies, lai jebkurā brīdī dotos uz izeju un pamestu šo tumsas alu – manis pašas neredzamo atspulgu. Tumsas ēters bija pārsātināts ar mani, nedaudz jau apnicīgi – cik tad var?
Taču, kad mana bubināšana norima, uz tumsas ekrāna tika projicēta sieviete – melns uz balta, uzbūrusies it kā ne no kā. Viņai bija vārds, stils un attieksme.
Viņas dēļ, visticamāk, tumsa mani bija gaidījusi. Tā biju un tai pat laikā vēl nebiju es. Tieši tad arī nodomāju, ka darāmais tumsas istabā bija godam paveikts.
Prieks un klusums.
Aizvien tumsa, un nekas neliecināja, ka kaut kur varētu iedegties sarkana zīme Exit kā kinoteātrī. Man nebija ne jausmas – bija diena vai nakts? Cik daudz laika pagājis? Cik atlicis?
Es biju tumsas varā, kad parādījās skrapstoša skaņa – laikam no durvju puses. Sākumā pat nesapratu, kas notiek?
Klusiņām pieplaku pie durvīm – vairs pat neticēju, ka tās jebkad kāds atvērs. Neatvēra arī. Sataustīju rokturi. Vai durvis bija aizslēgtas, vai palikušas vaļā? Vai tagad drīkstu iet ārā? Vai atvērt durvis? Skrapstēšana turpinājās un atbalsojās. Izklausījās, ka no skoča kārtām tika atbrīvotas arī pārējo tumsas istabu durvis gaitenī otrpus manām durvīm. Bet vai tā tiešām bija?
Tad pamanīju gaismas līniju, kuras iepriekš nebija, nospiedu rokturi, un skatam tik tiešām pavērās gaitenis, kurā blāzmoja nespodra gaisma.
Koridorā no savām istabām bija iznākuši vēl daži ļaudis. Tie nevis bija, bet it kā parādījās, uzzīmējās gaiteņa perspektīvā, iegūstot formu.
Cilvēki runāja maz, it kā pat negribīgi. Šķita, ka visam un visiem bija nogriezta skaņa, un es turpināju klausīties sevī. Vai es biju kļuvusi dzirdamāka par apkārtējo troksni? Kā to varēja zināt?
Gribējās kaut kur skriet un lēkšot, kampt gaisu, āru un emocijas, bet patlaban tas nemaz nebija nepieciešams. Atbalstījos pret gaiteņa sienu un nosēdos uz grīdas. Koridora galā aiz loga rietēja saule.
Bet man vispirms vajadzēja pierast pie gaismas.
Mums visiem pie šī spējā apžilbinājuma bija jāpierod – tikai tā pasaule varēja atgūt savu duālo dabu.
Acis vaļā, ciet, acis vaļā.
Dažu minūšu prakse pēc lasīšanas
Tiem, kas zina, ka gaisma sākas tumsā
1. Aptumšo telpu. Apsēdies klusumā. Ļauj elpai nomierināties.
2. Paņem tukšu lapu. Uzraksti divas patiesības par sevi – vienu, ko izjūti kā gaismu, un otru, kas ir kā ēna. Nekomentē, neiejaucies. Tikai nosauc.
3. Saloki lapu uz pusēm. Ļauj abām patiesībām saskarties.
4. Pasaki to balsī: “Es neesmu viena vai otra patiesība. Es esmu tās abas.”
5. Atstāj lapu klusā vietā. Ļauj tai atpūsties. Ļauj tai atbildēt, kad būs īstais laiks.
Šis raksts ir pieejams angļu valodā: Light Inversion
Esmu sākusi apgrozīt Iedvesmas konta kapitālu. Oktobra pirkums #1–klade ar plānām un viegli caurspīdīgām lapām, kas liek justies tā, it kā es aprakstītu iesaiņojamo papīru. Svētsvinīga sajūta, starp citu. Pirkums #2–divas melnas pildspalvas. Vienai tinte ir beigusies, tāpēc labi, ka ir otra. Paldies!Iedvesmas konts SIA JS Monta – lai zeme griežas un prieks apriņķo!