Pagājusi tikai viena diena laukos, un es jau smaidu. Staigāju un smaidu. Mazgājos un smaidu. Ģērbjos un smaidu. Neatceros, ka būtu tā smaidījusi un tik nepiespiesti dzīvojusies, esot Tbilisi, no kurienes nupat esam atgriezušies. Mājās atbraucām aizvakar.
Izmaiņas vadības sistēmā
Esot Tbilisi, es jau pat biju aizmirsusi par savu smaidu. Tas nelikās iederīgs šai pilsētā, šais ielās un tuneļos, šais muzejos, kafejnīcās, veikalos. Es pati neiederējos. Agrāk būtu pārdzīvojusi. Alkusi pēc pilsētnieču kurpēm, uz kurām nebija dubļu pēdu, kas raksturīgas lauciniekiem. Kārotu arī pēc modēm un meikapiem, jo man tā visa nebija. Tā vietā izbaudīju savu neiederēšanos.
Nenopirku nevienu jaunu drēbi, pat neuzlaikoju. Negāju ārā no telpas, kad uz mani it kā jau gaidīja. Arī metro es nekāpu iekšā tad, kad to darīja visi. Pagaidīju nākamo vagonu sastāvu. Un kaut kas nomainījās. It kā pilsētai vairs nebūtu tik lielas varas pār mani. It kā tā pati nebūtu nekas sevišķs. Pilsēta. Parocīga skatuve notikumiem, shēmām.
Pati pilsēta kā vadības sistēma – vietām uzplēsta, izcaurumota, sazvārojusies uz vienu vai otru pusi, tomēr turpināja kalpot sabiedrībai gluži kā cilvēks, kas, reiz uzodis savu arodu, paliek uzticīgs tam līdz galam.
Cita gaisma
Septembra izskaņā saule vairs neizbalināja pilsētu tik caurspīdīgu kā vasaras sākumā, kad biju te iepriekšējo reizi. Tagad no Tbilisi sienām klaigāja un kurnēja melnbalti un krāsaini grafiti – tie bija visur. Visa pilsēta šķita uzrakstīta un uzzīmēta. Krāsas, raksti un negausīgi šķiesta jauda plūda, tecēja, iekrāsoja, aprakstīja un izraibināja visu, pie kā vien varēja pieķerties krāsa vai līme, vai skočs.
Pieklusinātajā rudens gaismā pilsēta pēkšņi izcēlās!
Tā ņirbēja no vizuālajiem vēstījumiem un ziņojumiem – sākot no banāliem izteikumiem, askētiskiem plakātiem un beidzot ar melnu krāsu aizkrāsotām balsīm, un man ienāca prātā, ka būtu jāpiepūlas, lai atrastu vietu, kur izteikties šajā pilsētā. Nezināms Kāds nepārtraukti teica priekšā, kā šo pilsētu redzēt, kā to baudīt un kā justies. Cits nezināms Kāds pilsētas rakstus rediģēja un neatbilstošo aizkrāsoja.
Bailes
Ceļā uz nākamo pieturu mans metro pēkšņi apstājās tunelī. Vagons bija pilns, apgaismojums te, iekšā, šķita apdullinoši spožs, bet pelēka tuneļa siena, apvilkta ar bieziem vadiem, bija skats, ko varēja vērot pa logiem. Vagona priekšgalā bars ar jauniešiem smējās un gādāja, lai jautrība turpinātos. Blakus sēdošā sieva, salikusi rokas klēpī, nopūtās balsī.
Man par to negribējās domāt, bet es, protams, aizdomājos, ka esam iesprūduši, un tad es to pamanīju! Mazu meitenīti, kas viena pati sēdēja ratos. Acis ieplestas vai nu izbrīnā, vai bailēs – ej nu saproti. Visapkārt mazajai cilvēku kājas, ietērptas melnos lindrakos vai džīnās, līdz beidzot mammas siltā roka no augšas it kā starp citu papliķēja meitenei pa galvu. Metro sakustējās, pasažieri nodrebēja, un mēs turpinājām ceļu.
Metro švīkstēdams traucās uz priekšu, metot gaisā griezīgus, zobgalīgus skaņas rakstus. Ai, pilsēta!
Viltībiņas
Kad Valters mani šoruden uzaicināja uz Tbilisi, es nepiekritu. Teicu, ka pilsēta izjauks mūsu dzīves plūdumu. Pēc dažām dienām es pārdomāju. Ja vīrs mani lūgtu uz deju, vai tad es arī pretī dotu kurvīti? Protams, ka nē. Tuvojoties nedēļas nogalei, mēs jau bijām Tbilisi vecpilsētā, kur virzījāmies pa šaurajām, putekļos iegrimušajām ieliņām, mēģinājām ieraudzīt īstās durvis, īsto vietu pagalmu labirintos, bet attapāmies kārtējā nošņurkušajā kāpņu telpā, kur mūsu cerības atrast internetā rezervēto viesnīcu izbeidzās.
Kā izrādījās, svaigi izremontētais hotelis eksistēja vien virtuālajā, ne priekšmetiskajā plānā, bet mēs abi, aizvien uzpildīti ar lauku gaisu, bijām iespiesti tā saucamajā realitātē. Tepat tā bija.
Vieta vai drīzāk sajūta, kur izgaist sapņi, izbalo skaistuma valdzinājums, augumā iegulst smagums.
Nezināms Kāds nemanot parūpējās arī par smaida pazušanu.
Negaidot
Mēs atradām viesnīcu – citu. Mūsu istabai bija baltas sienas, augsti griesti, divviru durvis un veco laiku logs koka ietvarā. Kā jau parasti, nepatīkamais notika tālab, lai atbrīvotu ceļu negaidītajam. Mūsu jaunā Tbilisi mājvieta atradās kāda dzejnieka vārdā nosauktā ielā un pa to laiku, kamēr šeit atnācām, es jau biju sajutusies kā kalnu pārgājienā. Kantainie ielu pagriezieni ar vēsturiskajām celtnēm – konservatoriju, mākslas akadēmiju, baleta ēku un daudzām citām atgādināja līkumotas takas.
Klusie mūslaiku auto, kas nosprostoja ielas, bija šķēršļi, no kuriem jāizvairās, tāpat kā bezgalīgie remontdarbi un apkārtceļi, pa kuriem negribas iet, tāpēc tu vienkārši ej pa ielas vidu – Gruzijā tas nav nekas sevišķs, pat pieder pie lietas. Soma man bija uz muguras, kāju muskuļi darbojās, bet pats galvenais – Valters ar karti telefonā gāja pa priekšu. Tāpat mēs esam devušies visos līdzšinējos pārgājienos Gruzijā, Spānijā, Latvijā.
Mūsu dzīves plūsma nebija izjaukta. Tieši pretēji – Tbilisi reljefs un haoss to bija atjaunojis.
Braucām ar metro, ar gaisa vagoniņu un arī ar panorāmas ratu. Starplaikos kātojām ar kājām. Atradām ezeru, pļavu, cirku, universitātes, slimnīcas, kapsētu un strādniekus, kas ieturēja pusdienas starp kapu pieminekļiem, blokmājas, pamestu panorāmas ratu.
Apmeklējām mākslas dižgaru radošās darbnīcas, kas bija plašas, iespaidīgas telpas, un ne reizi nebraucām ar taxi – tas laikam būtu bijis pārāk garlaicīgi.
Esmu atpakaļ
Pēdējā Tbilisi vakarā aizgājām vakariņās. Pie blakus galdiņa apsēdās jauni cilvēki, kas izskatījās veci ne tādēļ, ka būtu veci, bet stila dēļ. To frizūras, tērpi, botas, beretes un pat matu sprādzes atgādināja laikus, ko esmu piedzīvojusi agrāk – 80. gadu beigās, kad brīvības alkas un vienotība radīja garīgo pacēlumu, un tas bija vajadzīgs arī tagad. Šķiet, es beidzot pasmaidīju.
Piebāztajā restorānā valdīja troksnis – šķindēja trauki, skanēja mūzika, un ļaudis pārkliedza cits citu. Pie sienām jaunu glezniņu un mākslas darbu jūklis, glāzēs lija vīns un alus, bet uz oficiantu paplātēm gaisā lidinājās gruzīnu virtuves bestselleri hinkali, hačapuri, badridžani, čahohbili.
Es atrados īstajā laikā un vietā. Galu galā biju neviltots izraktenis no astoņdesmitajiem – tātad arī modē.
Pagājusi diena, kopš esmu atpakaļ laukos. Smaidu un jūtos tā, it kā būtu izripinājusi no garāžas savu rūpīgi glabāto, klusītēm spodrināto auto. Pa šo laiku tas ir kļuvis gandrīz antīks, tomēr darbojas nevainojami. Es darbojos! Pāris reižu spēcīgi ievelku elpu, un Tbilisi raksti un krāsas izšļakstās ārpus pilsētas robežām.
Paldies par ielūgumu, Valter!
Info update: šobrīd iedvesmas kontā 83 eiro. Pateicībā!