Kā mēs ar kājām līdz Kolkai gājām

Ir miers un nakts zem klajas debess. Mēs iekūstam sevī.

↑↑↑ Klausies balss ierakstu

Lasi stāstu ↓↓↓

Svētdiena. Pasaulīgais skrējiens šķiet kaut nedaudz piebremzējies. Rīta agrumā domāju ne tikai par saviem plāniem, bet pamanu lapsu uz takas, stirnu pļavā, gulbjus paceļamies spārnos virs ezera. Rit ceturtā diena pēc 130 kilometru garā pārgājiena Kauguri – Kolka, kuram vajadzēja būt vien ķeksītim manā pārgājienu vēsturē, tomēr tā nenotika.

Izjūtas, ko piedzīvoju četru dienu un trīs nakšu laikā, diezgan straujā tempā virzoties uz Kolkas ragu, kur mazjūra sastopas ar dižjūru, pārspēja manas gaidas ne tikai par to, ko nozīmē 24 stundas diennaktī pavadīt dabā kopā ar saujiņu citu ļaužu, bet arī par to, kas patiesībā slēpjas aiz vārda “Dzīve”. Parasts domāt, ka pārgājienā tu itin kā attālinies un paej malā no tā, kas ir dzīve, ikdiena, rūpes, taču šoreiz viss bija citādāk.

Apklusti un ej

Startējam svētdienas pēcpusdienā. Kopā esam 10 savā starpā zināmi un nezināmi, pieredzējuši un nepieredzējuši gājēji dažādos vecumos. Sievietes un vīrieši. Pirmajā vakarā, kad kājas jau nedaudz ievingrinātas un viens pie otra esam kaut cik pieraduši, tiek izlemts, ka nākamajā dienā klusēsim. Vienkārši turēsim mutes ciet un iesim. Tā arī darām. Klusums mums piezogas jau pirmajā vakarā. Pie ugunskura ikviens, uz kuru paraugos, izskatās domīgs. Ātri vien pazūdam katrs savā guļammaisā vai guļamtīklā. Ne ēdiena, ne telšu mums nav. Ir miers un nakts zem klajas debess. Mēs iekūstam sevī.

Rīts ir slapjš un bezkrāsains. Klusums kļuvis vēl lielāks. Vējš pierimis, un mēs klusējot sastājamies aplī. Smiltis zem kājām. Pasaule bez sienām, durvīm, logiem mums apkārt. Viegli izkustinām rumpjus, paelpojam un ejam. Klusums, klusums, klusums. Kaut kur tepat aiz mums rīta dūmakā aust saule. Gribas apstāties, bet mēs ejam. Mūsu mērķis ir sasniegt Kolku, pa ceļam nepatērējot ne ēdienu, ne dzērienu. Pusstundu ejam, pusstundu atvelkam elpu. Temps iemājo manī un notur tonusā. Pa laikam kāds vārds neviļus izsprūk. Pēc tam īsi smiekli. Klusums. Domas grib aizkrāšļot klusumu manī. Tās ir uzmācīgas un nejaukas. Neapturamas. Dusmīgas. Zeme zem kājām nelīdzena, grubuļaina, akmeņaina, smiltis sabirst zābakos. Besis. Help! Man nepatīk še būt. Man nepatīk šī jūra, šī ainava, šī saule, kas pēkšņi šai septembra izskaņā karsē kā negudra.

Ārēji es, protams, klusēju. Un eju.

Es to spēju.

Pierodu.

Soli pa solim, metru pa metram es kaut kā salīmējos kopā ar šejieni, kur esmu. Ar smiltīm, kas mani aizvien kaitina un lien zābakos. Ar klusumu, kas lauž mani pušu. Ar lielumu, kas plēš mani vaļā. Ar negantumu, ar asumu, ar pārdzīvojumu, kas tagad netiek uz āru, jo mana mute ir ciet. Bāc.

Pēcpusdienā, kad saule nolaidusies tuvāk zemes līnijai, paliek labāk. Jūtu kopības spēku. Atbalstu. Neizlikšanos. Pauzēs noveļos uz zemes, soma pagalvī. Laime.

Vakarā atsākas čalošana. Mēs sarunājamies, bet pamanu, ka mūsu komunikācija vairs nav tik asa, tik smaga, tik agresīva. Kaut kas ir mainījies. Tagad, kad varētu runāt un runāt, to vairs nemaz tik ļoti nevēlos darīt. Te tev nu bija!

Sievišķības tumšā puse – neizmazgāti mati un tukša klade

Vakarā visi kopā vienā barā virzāmies cauri mežam un sāk rasties plūsmas efekts – jaudīga izjūta. Šī katram iekšēji atšķirīgā, bet ārēji kopīgā virzība ir ne tikai gaistošs prieciņš, bet noturīgs kaifs. Līdzvērtīgus brīžus pēdējā laikā piedzīvoju diezgan bieži, lai gan kopā būšana, tai pat laikā nepazaudējot ne kripatiņas no sevis pašas, ir tāds kā jaunums manā dzīvē.

Pilnmēness gaismā atrodam apmetnes vietu mežmalā. Šī vieta un nakts ar mēnesnīcas atspulgu ūdenī ir veldzējoša. Zeme ir sausa un kā radīta gulēšanai uz tās. Esmu meža noskaņas apburta un liekos uz auss, aizmirsusi, ka pirms pārgājiena nesanāca izmazgāt matus, ka vēl pa dienu manā galvā kā veļasmašīnā malās domas par to, ko vilkt mugurā, kā pēc iespējas efektīvāk operēt ar līdzpaņemtajām lietām pārgājiena laikā un galu galā – ko darīt ar tukšo kladi, kas iebāzta somas dziļākajā nodalījumā?

Lai cik smieklīgi neizklausītos – pa dienu šie banālie jautājumi šķita tik SVARĪGI, ka vēlējos tos nekavējoties atrisināt, taču tagad esmu tā piekususi, ka vienkārši aizvelku guļammaisa rāvējslēdzi, pagriežos uz sāniem, aizveru acis. Kad tās atveru, ir jauna diena.

Sieviete un vīrietis

Niķīgā un neapmierinātā sieviete šorīt manī ir rimusies. Viss mani apmierina. Nedomāju par drānām un drāmām. Nedomāju par kladi, kurā neko nerakstu. Vienkārši dodos ceļā. Zābaki ir slapji, bet jaunās dienas sākums ir svaigs un spirgts, un es jūtos pielijusi pilna ar esības prieku – tieši to, kā man visvairāk pietrūkst, tiklīdz iekrītu domās, plānos, mērķos. Nē, šorīt nekā no tā visa vairs nav.

Ir ceļš.

Kādā brīdī atkal visi kopā pastaipāmies, pavingrojam, paelpojam. Enerģija kļūst viegla un dinamiska. Apskauju dažus cilvēkus. Tā vien liekas, ka atkal vēlos pieskarties pasaulei. Sāku pamanīt kadrus. Uzņemu dažas bildes ar telefonu un, daudz nedomājot, ievietoju instagramā, lai gan agrāk tā nekad neesmu darījusi. Jūtos sazemēta. Ēst negribas. Vispār neko negribas. Pamanu, ka nesvīstu, - tas ir viens no brīnumainajiem un patīkamajiem neēšanas un nedzeršanas efektiem.

Tāpat kā vakar un aizvakar, arī šodien ejam un atpūšamies. Ejam un atpūšamies. Darbs un atpūta. Ieelpa, izelpa. Sieviete, vīrietis. Tie abi šodien dzīvo manī. Beidzot atraduši viens otru. Neplēšas, nekašķējas, necīnās ne par uzvaru, ne par vietu zem saules.

Iemīlas.

Tā vien šķiet, ka vīrietis un sieviete manī ir piemirsuši, ka līdz Kolkai vēl paprāvs gabals, taču tieši šajā, trešajā pārgājiena dienā, noejam visvairāk – 55 kilometrus. Kad ejam gulēt, ir 3.00 no rīta. Nekāda ugunskura, nekādu sarunu, visi jautājumi šķiet atbildēti. Klusi ielienam katrs savā migā. Nedaudz uztraucos, vai spēšu atjaunoties rītdienas iešanas cēlienam, taču jau 7.30 pamostos un, jā, davai, ejam. Spēja aši atgūt spēku ir vēl viens no gavēņa ieguvumiem, jo ķermenis tā vietā, lai nodarbotos ar ēdiena pārstrādi, atpūšas dziļāk un pilnīgāk.

Slinkum, slinkum, laid mani vaļā

Ceturtā, noslēdzošā pārgājiena diena. Vakar, trešās dienas vakarā, palikām pieci ceļa turpinātāji. Tāda bija šī pārgājiena noruna: tu drīksti izstāties jebkurā laikā. Tagad esam divas sievietes un trīs vīrieši. Izbaudu, ka esmu sieviete. Ļauju, lai kāds no džekiem pasniedz roku, kad taka kļūst nelīdzena un kaut kur jāuzrāpjas. Neiebilstu, ka mani uzmet mugurā kā cisu maisu un pārnes pāri jūras ietekām, taču vislielākais pārsteigums mani sagaida apmēram 20 kilometrus pirms finiša.

Šodien vairs nespēju iet tik ātri kā līdz šim. Ķermenis vēlas atpūsties un pārvietojas lēnāk. Pirms Kolkas satiekam Jāni – vienu no mūsu atbalstītājiem, kurš panācis pretī. Ziniet, ko viņš jautā? Vai kaut ko panest? Vai kaut kā palīdzēt?

Rezultātā es sasniedzu Kolkas ragu kā princese – bez mugursomas, jo Jānis to nes. Tik skaistu un vieglu finišu es nebiju gaidījusi. Nopeldamies, salienam mašīnā un laižam tālāk.

Īsumā par dzīvi pēc pārgājiena

Pirmajā dienā pēc pārgājiena knapi kustēju uz priekšu – sāpēja celis. Otrajā dienā pēc pārgājiena basām kājām nedroši tipināju pa ceļu un atklāju, ka, wow, nekas vairs nesāp. Trešajā dienā arī tūska no potītēm sāka izzust. Ceturtajā dienā... Svētdienā... Nu, jā, jūs jau zināt – es rakstu šo stāstu.

P.S. Ik dienu instagramā turpinu ievietot vienu dienas foto kā atskaites punktu, ka nekas nav beidzies.