Lielā Kaukāza pulss
Priekšā vēl viens ledājs, vēl viena upe, vēl viena rāpšanās augšup četrrāpus.
↑↑↑ Klausies balss ierakstu
Lasi stāstu ↓↓↓
Saulainajā Gruzijas ielejā, kur dzīvojam, valdīja jūlija un augusta mijas tveice. Akas vēl nebija izžuvušas ierastā augusta sausuma iespaidā, un ļaužu nami, kas pa gabalu atgādināja romantiskas muižiņas, bija ieslīguši leknos, zaļos kukurūzas plantāciju džungļos. Ražas laiks vēl tikai tuvojās, un mēs ar vīru, lai gan neesam vis zemes, bet drīzāk virtuālās pasaules fermeri, devāmies ceļā.
Katram pa mugursomai, guļammaisam, piepūšamajam matracim. Un nauda, protams, nauda, jo bez tās Gruzijā un droši vien arī citviet pasaulē nav, ko darīt. Galvenos darba instrumentus – laptopus – līdzi neņēmām. Par to, ka tas bija pareizs lēmums, pārliecinājos dažas dienas vēlāk, stāvot uz kalnu pārejas nepilnu 3000 metru augstumā.
Bet sākās viss, kā jau Gruzijā, ar maršrutku
Gruzijā nepietiek ar to, ka tu nopērc biļeti un laižam. Gruzijā tu samaksā, biļeti parasti neviens tāpat nedod, un tad tu gaidi, kamēr maršrutka uzpildās ar cilvēkiem, ceļa somām, uzkožamajiem. Ja plānots garāks brauciens, neviens sēdeklis nedrīkst palikt tukšs. Tā arī mēs tagad gaidām divas stundas, kamēr mūsu maršrutka tiek pienācīgi uzlādēta ar ļaudīm.
Beigās vēl uz jumta bagāžnieka tiek uzstutēts ritenis, kamēr pats riteņbraucējs iekārtojas busiņa aizmugurē, jo, nu, jā, kāpēc braukt ar riteni kalnā, ja var aizbraukt ar maršrutku? Lai vai kā – busiņa izkustēšanās, tuvojoties pusdienas laikam, ir kā atpestīšana.
Pēcpusdienā sasniedzam Mestiju – Svanetijas galvaspilsētu Lielajā Kaukāzā. Izkāpjot no busiņa, uzreiz ir skaidrs – te mēs nepaliksim. Tā vien šķiet, ka saule vienā rāvienā gatava mūs izkausēt un piecepināt pa taisno pie zemes virsmas. Tas nav tas, ko vēlamies. Tai pat laikā mežonīgais karstums kombinācijā ar Mestijas ēštūžiem, kofīšopiem un šoferu bariem, kuri gatavi tevi aizvest, atvest un tā, manī beidzot iepludina mieru un vēsu garu – tieši to, kā man pēdējos mēnešus ir visvairāk trūcis, pārsvarā sēžot pie kompja un bīdot lietas, kurām ar fizisko realitāti man apkārt nav it nekāda sakara.
Mestijā mana saķere ar zemes dzīvi sāk atjaunoties
Sēžam ēnā uz kāda veikala palodzes un gaidām šoferi, kas sasolījis mūs aizvest uz Ušguli – ciematu apmēram 40 kilometru attālumā, kas vēl pirms dažiem gadiem skaitījās samērā nošķirts no apkārtējās pasaules. Toreiz, uz dažām stundām nokļuvuši Ušguli, nospriedām, ka noteikti atgriezīsimies. Lūk, tā arī notiek! Svānu onkulis savāc mūs savā busiņā, un nu jau mēs līkumojam augšup starp klintsradzēm uz Ušguli.
Senais ciemats, kas slavens ar akmeņu torņiem un 21.gadsimta cilvēkam neierasti vienkāršiem dzīvošanas apstākļiem, atrodas 2100 metru augstumā. Ušguli mūs sagaida ekskavatori, strādnieki, mūzika, hoteļi, ēstuves, lampiņas. Vienīgi veikalu nav. Viss pārējais ir. Noīrējam istabiņu viesnīcā pakalna galā. Gaiss te ir svaigs un mīksts, un man šķiet es kļūstu tāda pati. No rīta mana āda ir patīkami plūstoša.
Gaiss ir dzidrs un atmodinošs. Saimnieces, satinušās lakatos un jakās, slauc govis – tās te ir brangas. Lavierējam pa mazajām, dubļainajām takām ārā no ciema.
Otrā diena
Mēģinu pierast, ka skats te nav plakans. Sienu man apkārt nav. Nav arī ekrāna, kurā jāblenž. Bāc, un nu jau arī cilvēku nav. Kādu brīdi virzāmies uz priekšu gar upi. Rāmi un plūstoši, un nu jau diezgan konkrēti ejam augšā kalnā. Ušguli ciems paliek lejā, un tālāk taka met lokus gar strautu. Mans ķermenis nevēlas steigties. Tipinu, smaidu, plūcu ziedus un augus.
Jo augstāk ceļš vijas, jo krāšņāka augsne.
Eju šai dabas bagātībai cauri. Smaržas, krāsas, harmonija – šķiet, es atrodos dzīvā, elpojošā pasaku grāmatā. Zāles un puķes vijas gar maniem stilbiem, atvēsinot un glāstot. Lūk, zemes mātes klēpis, es paspēju nodomāt, atsvabinu plecus no mugursomas un iekārtojos uz atpūtas brīdi, kad pēkšņi parādās cilvēks. Viņš arī nāk augšā no Ušguli. Sasvīdis. Stāsta, ka šī taka vedot uz virsotni, no kuras paveras visskaistākais skats visā Kaukāzā.
Pa ceļam mielojos ar dažām mellenēm, skābenēm un dažiem malciņiem avota ūdens. Neko citu mutē nelieku. Nesvīstu, bet karsti gan ir visu laiku, lai gan ar katru soli jūtos aizvien labāk, un drīz vien arī mēs pārliecināmies, ka solījums par visskaistāko ainavu Kaukāzā ir patiess.
Kādu brīdi sēžu gigantiskajā kalnā, līdz noticu tam, ko es redzu, un tam, ka es tik tiešām te esmu atnākusi.
Gorvaši virsotne atrodas 2972 metrus virs jūras līmeņa. Visapkārt kalnaina, klinšaina zeme. Viļņi un krokas. Virsotnes, spices, Ušba, Elbruss. Arī sniegs, ledus un pa kādam mākonim. Ejam tālāk. Pa laikam uzpūš viegls vējiņš. Solis ir raits.
Es neko nepierakstu, lāga pat nedomāju, tikai laiku pa laikam kaut ko pajautāju vīram. Viss. Ejam, neieslīgstot dziļos prātojumos. Tuvojoties vakaram, pretī nāk daži cilvēki. Izskatās piekusuši, nomocījušies, grib tikt lejā. Mēs ejam pretējā virzienā. Ejam!
Šķērsojam vēl vienu kalnu pāreju un sākam domāt, ka jāmeklē vieta, kur pārlaist nakti, taču taka kļūst aizvien nekonkrētāka, līdz vispār beidzas. Brienam pa zaļu zāli, kas sniedzas vismaz līdz ceļiem. Pamats zem kājām kļūst neuzticams – te mīksts, te akmeņains. Slīpums ir nepārtraukts.
Kājas sāk neklausīt. Plakanas vietas nav. Prāts sāk uztraukties. Gars sašķobās. Nezinu, ko lai iesāk.
Sienot šņores, saplēšu zābaka cilpu. Raudu. Labi stingri savelku zābakauklas ap potītēm. Gribu dzīvot. Negribu krist. Negribu savainoties. Kādu brīdi vīrs nes manu somu. Tik ilgi, kamēr noticu, ka es spēju iet. Ka manas kājas man klausa. Klausa.
Tumsa
Kalnos ir klusums – to pamanīju jau pa dienu. Tagad, tuvojoties naktij, šis klusums ir sasniedzis arī mani. Klusums ielien manā prātā. Klusums mani apklusina. Liek rīkoties. Aprīkojušies ar kalnraču pieres lukturiem, turpinām ceļu. Nesu pati savu mugursomu. Pa izžuvušu un akmeņainu upes gultni virzāmies lejā no kalna. Priekšā ledājs un dzīva upe. Noģērbjamies un mērcējamies aukstajā kalnu ūdenī. Atgūstam spēkus un vēsā mierā rāpjamies četrrāpus augšā kalnā.
Kalni mūs mīca. Kalni mūs māca.
Naktī ir vieglāk, jo redze vairs nav galvenā. Tu vairāk paļaujies uz citām maņām. Augšā, lejā, augšā, lejā. Tu neredzi to, ko nemaz nevajag redzēt. Tu mauc uz priekšu, un miers ir tevī iekšā, lai gan taka aizvien pazudusi. Lēzenas vietas, kur apgulties, nav. Kaut kur ejam, līdz beidzot mans vīrs atrod nelielu uzkalniņu, uz kura varētu gulēt viens cilvēks. Tas laikam neder, ne?
Beidzot turpat zemāk atrodas vieta mums abiem diviem. Nometu somu no pleciem, iztīru zobus. Pa to laiks vīrs ir piepūtis manu matraci, nolicis blakus savējam. Palieku somu pagalvī un liekos uz auss. Guļammaiss paliek mitrs, dūnu jakā ir nedaudz vēsi, zobi grib klabēt, ķermenis drebēt, bet tieši pirms saullēkta es saldi iemiegu. No rīta abi esam izgulējušies kā zīdaiņi, turklāt saule jau pamanījusies izžāvēt visas mantas. Aši sapakojamies un ejam.
Trešā diena
Kājas vēl nesāp, un tas ir labi. Drīz vien atrodam arī taku, turklāt kāds pa to nesen ir gājis, kas nozīmē, ka pastāv cerība to atkal nepazaudēt.
Okei. Sāku pierast, ka ne pie kā nevar pierast. Ka neko nevar prognozēt. Aiz katras kalna kores seko nākamā, līdz beidzot mēs sākam virzīties lejup. Šodien paredzēts sasniegt ciemu Mami, kas atrodas 1700 metrus zemāk. Nav tālu. Nepilni 10 kilometri, taču lejā kāpšana izrādās vēl grūtāka nekā rāpšanās augšup. Sāku just kāju muskuļus. Pēc pusdienas neganti sāk svilināt saule. Koku nav. Virzāmies tuvāk kokiem. Tos var jau redzēt. Gribas ātrāk, bet nesanāk.
Mēģinu apzināt katru soli, nepašļūkt, nepaklupt. Easy, easy – es skaitu pie sevis, mēģinot sev palīdzēt.
Pirmie parādās pīlādži un bērzi. Ilgi sēžām bērza pavēnī. Nevaru, negribu atvērt acis, kaut skati ir fantastiski. Atpūšos. Šķiet, ka viss, ko pa dzīvi biju pazaudējusi un palaidusi garām, tagad šai atpūtas pauzē sakopojas manī atpakaļ. Centrs atgriežas manī. Centrējums. Vēl zemāk mūs sagaida mežs un veldze – vismaz tā mēs domājam.
Mežs
Ieejam mežā ar gaismu, taču tik un tā šķiet, ka šis ir spoku mežs. Mūžveci koki un brikšņi, sakaltušu lapu čaukstoņa zem kājām. Kājas uzdod. Vieglums zūd. Smagums satek manī, tek cauri man, negrib laist vaļā. Šis mežs nebeidzas. Vīra kartē atzīmēti vairāki kempingi, taču realitātē šai mežā kempingi neeksistē, tikai viena baisma ugunskura vieta, kurai ātri paejam garām.
Sāp. Kājas, kājas, kājas. Uz leju, uz leju, uz leju. Un pēkšņi meža zemenes. Viens klājiens ar sarkanām, smaržīgām ogām, otrs, trešais. Attopos mīkstā pļavā, rāpojot uz ceļiem un plūcot meža zemenes. Vīrs salasījis veselu sauju un cienā mani. Saberu pilnu muti ar zemenēm. Tās garšo pēc bērnības, mājām, virtuves un pankūkām ar ievārījumu. Tad tāda ir bijusi mana vīra bērnības garša – pēkšņi šai mežā es to zinu, es to jūtu, es to baudu.
Kalnos tu iepazīsti ne tikai sevi, bet arī to, kas ir tev blakus, – savu vistuvāko.
Mežs nelaiž mūs vaļā. Aiz viena kāpiena lejā seko nākamais. Man rokā ir koka zars – nūja, kas ir kā mana trešā – nesāpošā kāja, uz kuras atbalstīties.
Kaut kad sasniedzam upi. Paliek tumšs, un es atkal raudu. Kad upe aiznes manas raudas tālāk, sašņorēju zābakus, un mēs turpinām ceļu. Negribam nakšņot šai mežā, taču taka kā uz burvju mājienu beidzas. Kāds šai mežā mēģina izbūvēt ceļu, un taka ir aizbērta ar kokiem. Uzlienam uz jaunizceptā ceļa – šķiet, tas ved ciema virzienā, taču arī jaunais, varenais putekļu ceļš beidzas. Tumsā redzamas dzeltenas kāpurķēžu traktora aprises, un aiz traktora ceļa nav. Tikai šķietami necaurejams mežs, koki, bailes. Lūk, pasaules gals.
Šodien neesam sastapuši nevienu cilvēku, un tukšais, tumsā iegrimušais traktors ir pirmais transporta līdzeklis, ko redzam pēdējo divu dienu laikā. Pofig.
Ar lukturīšiem uz pieres šļūcam cauri mežam uz leju. Citas izejas tāpat nav. Es šļūcu uz dibena it kā zemi klātu sniegs vai ledus. It kā es būtu maza meitene un ziemas brīvdienās slīdētu lejā pa kalnu ar plēvi. Šis triks izdodas vareni. Šļūcu no viena koka līdz nākamajam. Turos pie kokiem vai pie zariem, ievelku elpu. Kājas lupatās, bet par to nedomāju. Apakšbikses pilnas ar lapām un zariem, un tas gan šķiet smieklīgi. Kādā brīdī nenokontrolēju situāciju, nokrīt mana cepure un lukturis. Vīrs mani tur, lai neaizslīdu lejā ellē. Kaut kā noturamies. Atrodam pat taku. Arī no meža izkļūstam ārā.
Saķere, atjauninājums
Ceļš. Līdzens. Ceļa malās laternas, kas nedarbojas. Kaut kur pagalmos urkšķ cūkas. Kokos nogatavojušies augļi, un tumsā mēs šo vasaras pilnbriedu izjūtam kā melnbaltu filmu. Ceļa malā sēž sieviete un vīrietis un ēd bumbierus. Brīdi pēc pusnakts viņi pieklauvēs pie Mami ciema pirmā nama durvīm, virs kurām redzams pašrocīgi darināts uzraksts “Hotel”.
Viņus ielaidīs. Izguldīs. No rīta pabaros ar gaļas zupu un svanu maconi.
Vēl pēc tam vairākas dienas viņi turpinās iet. Karstums uzņems apgriezienus, un Lentekhi pilsētiņas pasta nodaļā viņi iepakos siltās mantas maisā un aizsūtīs uz mājām. Tālāk ceļš vedīsies viegli.
Sestajā dienā, kad būs noieti 70 kilometri un arī kājas vairs nesāpēs, viņi izies cauri pēdējiem ciemiem, vēl vienu reizi nopeldēsies kalnu upē un uz lielceļa nostopēs pirmo mašīnu – tas būs dzeltens Opel Corsa – un atgriezīsies mājās ar izmainītu ķermeņa pulsu. Tagad tas ir retāks, toties stabilāks.