Bailēs no vecuma visu gribas saglabāt pa vecam. Es atveru datorprogrammu Canva un vienā rāvienā izdaru to, kas sēž manī iekšā. Atrodu dažas fotogrāfijas, kas mani uzrunā. Novelku dažas līnijas, precīzāk – ķeburus. Gatavs!
Mani bija apsēdis vecums.
Tas uzglūnēja man no grāmatām un rakstiem, ko lasīju. Arī no filmām, ko skatījos, izplūda vecums. Tas spraucās ārā no tēmām, par kurām runāja paziņas. Tas bija aizmiglojis skatienus, ar kuriem saskāros. Vienā acumirklī vecums pēkšņi bija visur – iesūcies lietās, ieēdies cilvēkos, un, kā šķita, arī mani tas vecināja. Paraudzījos uz sevi spogulī – tiešām vecums?
Vienā dienā es izskatījos pēc vecas tantiņas – iedodiet vēl tikai lakatiņu, ko apsiet ap galvu!
Citā dienā skats bija labāks – pat sirmie mati likās atbilstoši. Galu galā nebiju jau arī vairs nekāda vidusskolniece. Taču labākās tik un tā bija dienas, kad pie spoguļa nerāvos un atļāvos atzīt, ka tas bija nevis pats vecums, bet gan vecuma mārketings, kas mani bija sagrābis savos nagos.
Rietumniekiem ir savs priekšstats par laika plūsmu, un cilvēka ķermenim attiecīgi ir jāierakstās laika līnijā paredzētajās kataklizmās.
Par vecumu ir jādomā jau kopš dzimšanas. Jābaidās no nāves. Jāattālina domas par nāvi. Un, protams, nepārtraukti jācīnās pret vecumu. Jāizvairās, vēlams.
Nezinu, cik manai radiniecei tolaik bija gadu, bet vienā brīdī viņa sparīgi sāka protestēt pret sejas fotografēšanu tuvplānā. Cita tuva sieviete vairs negāja peldēties. Vēl kāda sāka neiziet no mājas.
Pat mana ņiprā gruzīnu kaimiņiene – mans lauku sievietes etalons – nebrauca ekskursijā, lepni nogrozot galvu un paziņojot: “Es jau esmu veca!”
Man sāka šķist, ka nav nekā draudošāka par vecuma uzbrukumu, tomēr tas pielavījās aizvien tuvāk. Tagad es nojaušu, ko tas ar cilvēku dara. Tas spiež tevi kopā. Tas piedāvā pelēkas domas. Tas atsauc atmiņā ledainas baiļu trīsas. Tas maļas uz riņķi, uz riņķi vien. Tas neatkāpjas. Tas pamana tumšos, dziļos ūķus, kuros var pasūtīt zārkus, un seko līdzi bēru procesijām, kas apstādina dienišķo satiksmi.
Vecums nāk, velkas līdzi un pa ceļam piedāvā redzēt, dzirdēt un nogaršot veco. Vecais pievelkas pie vecā. Tas ir kā mākslīga izpūsta migla, dihlofoss.
Tāpēc, ka tas nav vecums, tas ir vecuma mārketings, kas tev saka priekšā, kā tev būt, domāt, uzvesties, izskatīties un ģērbties tavā vecumā. Jo, nu, jā, vecums taču. Laiks justies sūdīgi, draudziņ! Parunāsim, cik veci esam palikuši?
Pētīt un skaitīt krunciņas savā un citu sejās var bezgalīgi. Meklēt un atrast nepilnības. Salīdzināt. Uzskaitīt visu, kas agrāk bija labāk, bet tagad tā vairs nav. Bailēs no vecuma visu gribas saglabāt pa vecam.
Kantainas istabas, puķainas salvetes, domu konservi, ziņu atraugas – pēkšņi tas ir viss, ko spējam padot tālāk.
Nesen viens no maniem gruzīnu kaimiņiem – vīrs spēka gados – uzdeva jautājumu, kas cilvēkiem nedod mieru gadu desmitiem: “Kā tev šķiet – vai labāk bija padomju laikos, vai tagad?” Vīra sejas pantos un balsī bija iemājojusi nolemtība. Bija skaidrs, ka viņš vēlējās atgūt vecos laikus, kad bija arī jaunāks un, visticamāk, brīvāks domās, nepiesaistītāks rutīnai.
Nolēmu atbildēt ar pretjautājumu: “Kā tev pietrūkst tagad?” Viņa atbilde bija īsa: “Labi, godīgi cilvēki.” Viņš viegli pasmaidīja, iespējams, nojauta – lai alkas piepildītos, nebija vajadzīgi vecie laiki.
Maļoties vecajā, ir neiespējami izkļūt no vecuma. Slīkstot vecajā, nav iespējams nepalikt vecam.
Gadiem vairs nav nozīmes, kad domas ir šaurākas un stīvākas par pašu. Un tad tev atkal kārtējo reizi kāds pajautā: “Cik tev ir gadu?” Es atbildu, iestājas klusums.
Kā būtu nodzīvot dzīvi, aizmirstot par to, a cik man ir gadu? Kā būtu nodzīvot dienu, neuzskaitot, kurš sirmāks, līkāks, slimāks vai veselāks? Nemeklējot, kurš izskatās labāk vai kuram mirdzošākas acis. Tās acis, kas mirdz, pašas manī ieskatās, un to gan ir vērts pamanīt. Tas nekas, ka tikko vēl biju veca.
Uz galda stāv dators. Manī iekšā kaut kas verd. Tobrīd vēl nezinu, ka tas ir vecums un ka mums laiks šķirties. Sajūta nav izturama. Tā, it kā manī no iekšpuses kaut kas atdalītos, galvā putra. Kaut kas ir jādara... Piesēžos pie datora, atveru datorprogrammu Canva un tālāko notikumu gaitu jūs jau zināt.
Šī stāsta vizualizācijas nav ne rediģētas, ne uzlabotas – tās ir tieši tādas, kādas tās sanāca ar pirmo piegājienu. Pagāja minūte, varbūt divas.
Negaidīts ne-mākslas izvirdums vecuma vietā. Jauns skats uz šo pašu dzīvi, proti:
A/ Tieksme tūļāties uztur vecumu.
B/ Zāles pret vecumu – ātra un zibenīga rīcība.
Ne-māksla dodas pasaulē! Mostas vecuma īstenais gars.
