Vīrieši manās mājās
Par kino, Lebowski rītasvārkiem un vīriešiem, kas iedvesmo būt klātesošai
Pagājušajā naktī manu visu laiku mīļāko kinofilmu The Big Lebowski (1998) par harizmātisku sliņķi rītasvārkos, kurš ne mirkli nezaudē savu stilu, izkonkurēja The Fisher King (1991) – filma par draudzību un mīlestību ar neatvairāmiem varoņiem – radio dīdžeju, bezpajumtnieku un abu sirdsdāmām. Tas viss 90. gadu ekscentriskā Ņujorkas stilistikā starp video kasetēm, lakotiem nagiem un psihiatriskajām iestādēm.
Skaidrs ir viens: kaut kas ir mainījies. Nozīmīgi iedvesmas avoti – šoreiz tās ir filmas – nemainās bez iemesla. Lai gan jāatzīst, mani Lebowski stila rītasvārki, ko reiz iegādājos šīs filmas iespaidā, nekur nav pazuduši. Tie joprojām karājas pār krēsla malu un pieskata mani, lai pārāk vieglprātīgi nesaceros, ka nu tik būs.
Nesen konstatēju, ka nozīmīgas izmaiņas notiek, pieņemot nepopulārus lēmumus.
Dodot sev atļauju ieskatīties nezināmā teritorijā, parasti rodas jaunas iespējas. Tā es no Latvijas ierados Gruzijā un atradu laukus. Tā es attapos pirmajā kalnu pārgājienā, kurā apzināti gavēju vairākas dienas, un visā krāšņumā atdzīvojās mans piedzīvojumu meklētājas gars. Taču pēdējā laikā neesmu izcēlusies ne ar vienu “dīvainu” soli.
Pirms kāda laika, apsēdusies istabā pie galda, rakstīju ziņu draudzenei, ka, izrādās, man ir pavisam normāla istaba. Galds, krēsls, daži plaukti, skapis, miga. Tā bija neierasta atziņa, jo ilgu laiku man savas istabas nebija vispār. Telpa bija problēma. Tā nu es allaž tupēju, iespiedusies kādā kaktā, mājot ar galvu, ka viss ir ok, lai gan nebija. Domās nepārtraukti bubināju par savu neiederību dzīvē.
Iespējams, tieši tāpēc man vajadzēja Džefu Lebovski no filmas — mačo arhetipu 90. gadu izpildījumā, šo bohēmisko mužiku, bruņotu ar mūžīgajiem rītasvārkiem. Viņš trekterē White Russian kokčikus, it kā spēlē boulingu, un vismaz ārēji Leboskim viss ir pie kājas. Vienkārši cool. Lebovskis prot par sevi pastāvēt, un, lūk, tas bija iztrūkstošais elements manā dzīvē.
Jāpiemetina arī, ka Lebovskis nav neglīts. Īstenībā ir pretēji. Lebovskis ir ne tikai stilīgs, bet pat magnētiski pievilcīgs savā nevērībā, un viņa klātbūtne (uz ekrāna vien!) rada baudas trīsas. Arī tas bija lipīgi, protams.
Starp citu, to, kas rada baudas trīsas, ir vērts paturēt, - vismaz tā iesaka pasaulslavenā kārtības ieviesēja Marija Kondo.
Tā Lebovskis iekaroja manu sirdi, bet Lebowski stila rītasvārki aizvien izteiktāk sāka iemiesot ne vairs kāda cita, bet manis pašas klātesamību.
Tagad, pateicoties Lebovskim, es aizdomājos, ka varbūt tad, kad manis pašas ir gana, mazinās arī tieksme pēc ārējiem varoņdarbiem un izlēcieniem.
Lai gan, ņemot vērā, ka mana jaunā mīļākā filma ir The Fisher King – īstā jautrība tikai sākas. Šīs filmas beigās abi galvenie varoņi zvaigžņotā naktī guļ Centrālparka zālājā pavisam kaili. Draugu ievainojumi ir sadziedēti, un pasaule tiem vairs nevar nodarīt pāri.
Visu dienu ir lijis, bet tagad nelīst. Pasaule ir slapja un it kā izpludināta. Aiz mākoņiem riet saule, daba mirdz. Es uzvelku gumijas zābakus, hūdijam pa virsu uzstūķēju savus Lebowski rītasvārkus un dodos.
🎧 Ja vēlies dzirdēt, kā skan noslēdzošā ainava, – esmu to ierunājusi. Klātbūtnes mirklis balsī.
Šis raksts ir pieejams angļu valodā: Men in My House
