Es nestrādāju. Tādā garā ir pagājuši deviņi mēneši dzīves – manas brīnišķīgās, neatkārtojamās dzīves. Arī iepriekš esmu pieredzējusi nestrādāšanas posmus, taču vienmēr pakausī dunēja zināšana, ka es atgriezīšos darbā un darīšanā, un tā arī notika. Taču šoreiz jau no paša sākuma viss bija citādāk.
Kad savulaik biju viens no tolaik apmēram trīs miljardiem cilvēku pasaulē, kas devās uz darbu birojā, pa ceļam man diezgan bieži gribējās piestāt vienā no Rīgas centra parkiem. Bija rudens, un koki dāsni šķiedās ar krāsainām lapām. Man naivi šķita, ka tad, ja es piebremzētu un gluži kā bērns iebristu zālē un paceltu dažas no zeltainajām lapām, mana dzīve mainītos, tomēr es neuzdrošinājos.
Bija darbi, telefona zvani, trauksmainu elpu apmaiņa, tāmes, prezentācijas, sapulces, izbraukumi, scenāriji un plāni – mani taču gaidīja dzīve!
Sajutos atkal svarīga un čāpoju vien tālāk. Bailes neļāva pārkāpt kādu neredzamu sarkano līniju, un es paliku drošībā. Man vismaz bija darbs!
Tagad, daudzus gadus vēlāk, es atrodos laukos.
Vējš dzenā saulē izkaltušās koku lapas, un tā ir brīnišķīga melodija – dabas mūzika, un es to dzirdu, atļaujos dzirdēt! Šis ir pirmais rudens, kad man nav darba. Pat haltūru nav. Pa kluso nerakstu arī nākamo dienasgrāmatu, ko vēlāk varētu publicēt. Pārmaiņas pēc necenšos izrauties, iespraukties, dabūt. Prātā nāk skaļas frāzes – tādas kā “Manis nav” vai “Es sevi nepazīstu”, tomēr šie vārdi ir tikai priekškars, kas aizrauj prom no būtiskā, proti, no jūtām – no tā, kas cilvēkā ir dzīvs, klātesošs un pilnīgs visu laiku.
Es jūtu, un tas ir iemesls, kādēļ es pie kāda nestrādāju.
Es jūtu, tālab ne vienmēr spēju izpildīt ego komandas un uzdevumus 1:1. Es jūtu, un tas ir izcilākais instruments, kas man pieder, jo tas nozīmē, ka man pieder Dzīve. Man vajadzēja deviņus mēnešus bez darba, lai pietuvotos Dzīvei – tādai, kāda tā ir, nevis manis vai kāda cita izdomātai.
Jūtos atgriezusies. Esmu atpakaļ – tikai šoreiz ne darbiņā, bet Dzīvē ar lielo burtu.
Te, kur ne diena, ne nakts nenotiek tāpat vien. Te, kur putnu dziesmas liek apklusināt mūždien verdošo prātu. Te, kur nav gatavu atbilžu, recepšu, padomu, programmu. Te, kur nav variantu a, b, c vai varbūt d? Esmu atpakaļ Dzīvē, kur pat vissmalkākajai niansei un pieskārienam ir visprecīzākais pamatojums, – jūtas.
Kad ritēja pirmie mēneši bez darba, bija ziema. Bija smagi, jo tāds nebija plāns – palikt pavisam bez darba un kā uz burvju mājienu baudīt dzīvi bez jebkādiem pienākumiem.
Biju pieradusi kaut ko vadīt un bīdīt, bet tagad...
Biju tikai es.
Labi, nebiju tikai es.
Bija arī tukšums.
Tā stindzinošā apjausma, ka esi tepat, tikai atšķirībā no pārējiem, atrodies kartona kastē. Atceros, ka, saliktus tādās kastēs, pa taisno no mašīnu bagāžniekiem savulaik Rumbulas tirgū varēja nopirkt kucēnus. Manas sajūtas bija atmirušas, bet man gribējās būt vajadzīgai, kaut ko darīt, lai gan viss, kam pieskāros, viss, ko vēlējos satvert, sadrupa...
Tukšums. Nekas no manis teiktā nerada atbalsi, vien nobūkšķēja pret kartona kastes sienu.
Es biju palikusi bez darba, bet zaudējums bija daudz lielāks – viss līdzšinējais dzīves veids. Tukšās kastes izjūta kā glābiņš un lāsts. Slavenā bezjēdzība, kamēr prāts, iesprūdis kopā ar mani kartona sienās, bļaustījās, gribēja izkļūt atkal ārpusē. Nekā nebija.
Pirmo reizi mūžā man vajadzēja dot sev atļauju nevis traukties dzīvē, nevis tiekties vai dzīties pēc dzīves, bet ļaut, lai pati Dzīve mani uzšķērž.
Momentā izmainījās elpa. Tā satuvinājās ar dabas elpu. Bija sajūta, ka iegremdējos Dzīvē, lai gan vienkārši turējos nevis cilvēku radītajā, bet zemes skanējumā. Es šai noskaņai piederēju. Iederējos tepat, kur līdz šim man bija problēmas būt, - pašai savā ādā.
Diena izdziest un plūstoši izzūd tukšums – tas, kuram nupat vēl bija kartona sienas. Nomainās gaisma, atveras kastes vāks.
Lēnām, it kā viegli šūpodamies laivā uz ezera, satumst vakars, bet, pirms tas notiek, ir maigums. Pasaule tā, it kā tas nebūtu nekas īpašs, pārkausējas pārpasaulē. Notiek pilnīga, nesavtīga sevis atdošana tam, kas sekos, lai kas tas būtu.
Brīvas domas lidojums nošvīkst putna spārnu vēzienā.
Manā priekšā viegli iesārtas debesis un ar to arī varētu beigt, bet, nē, pagaidiet, pēkšņi un tomēr pilnīgi pašsaprotami uz debesu skatuves uznirst zeltains pilnmēness. Dzīve plūst pāri malām, un nu jau pavisam lauž mani vaļā.
