Stāvu Rīgā uz Dzirnavu ielas un raudu. Neesmu paspējusi uzskriet augšā uz dzīvokli, tāpēc raudu tepat uz ielas. Vienā rokā mobilais, ko labprāt triektu pret asfaltu, tīšuprāt sadauzītu un nekad nepirktu jaunu.
It kā nekas briesmīgs nebija noticis, ja neskaita tikšanos, kura tika atcelta. Biju tai gatavojusies, gaidījusi. Biju ģērbusies, nākusi lejā uz ielas, stāvējusi kā cerības stars pie Latvijas Balzama veikala.
Iezvanījās telefons un nupat vēl tik nozīmīgie plāni pavisam nenozīmīgi izkūpēja gaisā. Nebija nekādu paskaidrojumu, dienai vienkārši vajadzēja turpināties, dzīvei ritēt uz priekšu, bet es uzsprāgu, precīzāk – sāku nevaldāmi raudāt turpat uz ielas.
Toreiz, pirms gadiem piecpadsmit, nojautu, ka tās bija visa iepriekšējā beigas. Pat necentos saņemties. Klusībā varbūt pat vēlējos, lai visa pasaule, visi tobrīd dzīvē svarīgie cilvēki ierauga mani šādu – nelaimīgu, izpostītu jaunu sievieti ielas malā, tomēr neviens pie manis pat nepienāca.
Bija ielas bruģis, biju es, bija vēsa, pelēka mājas siena, pie kuras atbalstīties, un šajā pēkšņajā atsvešinātībā jautās kaut kas pazīstams. Ienāca prātā, ka varbūt viss nebija nemaz tik slikti.
Realitātē biju līdz serdei izdegusi, pārstrādājusi jēgu, pārcentusies visu citu labā, un mani pavadīja raudas.
Lēnām, ar vairākiem paņēmieniem atvadījos no Rīgas, no darbiem, no bojfrendiem, no draugiem, patiesībā no visa.
Mani paskaidrojumi bija izplūduši, vienkārši izgudroti uz vietas atkarībā no situācijas. Pārsvarā paskaidrojumu nebija vispār. Vai tad es sapratu, kas ar mani notiek? Protams, ka nē!
Vienīgais, ko apjēdzu, - es biju bijusi pārāk stipra, pārāk varoša. Tūkstošreiz pārāka pati par sevi, un tas atspēlējās.
Kurā brīdī un kāda velna pēc es biju kļuvusi par sievieti – varoni?
Tā nebiju es. Tā bija kaut kāda identitāte, ko biju uztvērusi par savējo, ha!
Sekoja neskaitāmi it kā vienādi brīži.
Es aizbraucu uz ārzemēm un sēdēju dīvānā tukšā istabā, un tā vairākkārt. Es aizbraucu uz laukiem un sēdēju zem koka, un tā vairākkārt. Es gāju uz pilsētu un stāvēju tukšā skvērā, un tā vairākkārt. Es vienkārši apstājos ietves vidū un stāvēju, ilgi stāvēju. Es sēdēju kafejnīcā. Kāds man jautāja – klau, dodamies?
Es teicu, ka vēl neesmu gatava.
Es ilgi nebiju gatava.
Es biju melna, izdegusi zeme, kas palikusi pāri pēc ugunskura kurināšanas.
Man vajadzēja sākt no jauna. Pat rakstīšana bija jāapgūst no jauna kā pirmklasniekam – pa vārdam, pa teikumam, līdz kādā brīdī es izsprāgu kā raķete no krēsla ar sajūtu, ka JĀ, IR, SANĀCA!
Milzīgas darba spējas ir mana superspēja – pateicoties izdegšanai, es to tagad zinu. Tieši tāpēc vēl svarīgāk bija iemācīties atpūsties un paņemt pauzi – tā ir disciplīna, manā gadījumā pati augstākā no zemes dzīves praksēm.
Pārstrādāties un izdegt ir vecmodīgi – lielākoties tas ir mantojums no senčiem, kas traucē, nevis palīdz.
Meistarība un jauno laiku mode ir turpināt radīt neizdegot, ha!
Ne atpūtu, ne atelpu mūsu vietā nespēj izdarīt neviens cits. Pat dažu brīvu stundu paņemšana un neaizskriešana kārtējos praktiskajos darbiņos ir tikai un vienīgi manis pašas darīšana.
Mans miers un mana stabilitāte ir manis pašas atbildība.
- Miers ir garšīgs, - pēkšņi un negaidīti visu manā dzīvē notiekošo trīs vārdos ietērpj Laura.
Mēs neesam redzējušās gadus 20, pat vairāk, bet tagad sēžam manas Gruzijas pilsētas kafejnīcā.
Kondicionieris pūš aukstu gaisu, atdzesējot tveicē sakarsušos ķermeņus, un sajūta ir mazliet sirreāla. It kā nesatikšanās gadu starp mums nemaz nebūtu. It kā mēs aizvien būtu studentes kedās, lai gan runājam par pieaugušo lietām.
Ak, dievs, cik šis viss ir garšīgi, - nodomāju es, jo dzīve vairs nav apstājusies stopkadrā, bet plūst bez pārrāvumiem.
Nav nozīmes, cik ilgi es neesmu bijusi gatava dzīvei. Daudz būtiskāk, ka tagad esmu. Iekārtojamies taksī un laižam uz laukiem.
Iesaisties, pasniedz roku, pienāc tuvāk, ja ir tāda sajūta, un kļūsti par manu STĀSTU IEDVESMOTĀJU! Te viss ir vienkārši.
Share this post