Izlīdzinājums 24/7

Dzīve kļuvusi garšīga, baudāma, kārdinoša, tomēr ir tik ļoti pierasts pie grūtas, vienmuļas un neizteiksmīgas dzīvošanas, ka draud izcelties konflikts. Vienā rītā sēžu zem liepas un apjaušu, ka vairs nespēju izmest miskastē savu dzīvi.

Līdz šim tas kaut kā izdevās. Vienmēr tomēr atradās kas izdzēšams, izmetams, lieks.

Pirms dažām dienām papīrkurvī ieliku savu violeto kleitu – tā nebija nekas īpašs, turklāt pirkta pie lietoto preču tirgotājas uz ielas. Ieraudzīju, nopirku, reizēm uzvilku, nedomājot, vai kleita man piestāv. Man tā vienkārši patika, derēja un trāpījās pa ceļam. Visticamāk, tieši šo sajūtu, ka man patīk un ir pa ceļam, nupat kopā ar kleitu tomēr izvilku ārā no misenes.

Patiesībā man vajag šo vieglo, plūstošo dzīves sajūtu, kas iekodēta kleitā, nevis pašu lietu.

Pirms nedēļas, varbūt divām izmešanas kāre skāra manas ūdenskrāsu un zīmuļu kastes. Vienā rāvienā saliku tās VISAS maisā un aizgādāju ciema bērnudārza vadītājai, kura tobrīd aizvietoja bodnieci ciema veikaliņā. – Kā tu zināji, ka es te būšu? – viņa brīnījās. – Nezināju, jutu, – nodomāju es, un izbaudīju, cik viegli no dzīves aiziet tas, kam jāaiziet.

Kad krāsas jau bija atdotas ciema bērniem, atradu vizuālos materiālus no radīšanas vorkšopa, ko ziemas izskaņā veidoju Latvijā. Tajos biju spēlējusies ar krāsām, un šie uzskates materiāli man aizvien patika. Saliku mapē, saglabāju. Darbs bija izdarīts.

Ja kāda tēma pamet manu dzīvi, tas nenozīmē, ka tā ar mani nav notikusi.

Taču balstot savu dzīvi tikai uz bijušajām pieredzēm vien, var zaudēt saķeri ar šodienu un kļūt par vienu no tiem stīvajiem onkuļiem, kuri iziet ielās uniformās ar apspraudītām krūtīm. Vienu tādu eksemplāru kaut kad vēl redzēju.

Gribētos, lai ar mani tā nenotiek.

Visu šo laiku, kamēr es, cilvēks, cenšos padarīt sevi, savu dzīvi un stāstu īpašu, es to varu vienkārši nedarīt, ha!

Sēžu plikiņa ēnā aiz mājas. Ir ļoti karsti.

Vēl nupat likās, ka cilvēku mūždien vajā paša vēsture, taču es maldījos. Tu vari daudz ko izmest, tu vari salīgt mieru ar pagātni, pieņemt un piedot, taču lielākais bieds no manis, cilvēka, neatkāpjas nekad, un tas ir šis acumirklis – gan ikdienas kņada, gan portāls uz bezgalību, gan važas, gan brīvestība.

Šķita, ka ir jāizvēlas viens vai otrs. Nu, ko tu ņemsi – urbsies sadzīvē vai šausies kosmosā? Nu, ko šodien dzersi? Kafiju vai kafiju ar pienu? Reiz kafejnīcā pasūtīju abus – man, lūdzu, kapučīno un amerikāno! Plūsmas izlīdzinājās, un pasaulē iestājās miers.

Atļāvos paņemt nevis vienu, bet divas kafijas, devu sev divas iespējas, divas baudas, divas garšas, ko turklāt iespējams kombinēt neskaitāmos, neiedomājamos veidos, ha!

Vienai pa dzīvi ir vientuļi, pat ja es radu un darinu visģeniālākās lietas. Iesprūst vienā tēmā un aspektā arī nav liela māksla.

Arī mantas var lidināt misenē un pēc tam ārā vilkt, bet tas nekad neatbrīvo no manis pašas.

Tas, ka es piekopju vienu vai otru praksi, nodarbojos ar vienu vai otru mākslu, nepadara mani par labāku cilvēku.

Nav tāda kioska, pie kura pieiet un pajautāt: klau, a kas man tagad pa īstam būtu jādara?

Tikmēr es esmu 24 stundas dienā 7 dienas nedēļā. Tas, kā jūtos, netiek ņemts vērā. Man netiek dotas atlaides un pielaides. Es esmu. Tas ir vienīgais atskaites punkts.

Tas, ka nav laika, ir muļķība. Tas, ka nezinu, kur likties, ir maldi. Īstenībā es zinu.

Kad nav, ko izmest, nav, pie kā pieķerties. Tāpēc cilvēki nelabprāt atbrīvojas no liekā vai arī atliek uz vēlāku laiku, vai arī izdomā, ka tas, kas vairs nav vērtīgs vai derīgs, tomēr tāds ir.

Kad nav, kam pieķerties, kad nav konkrēta plāna, sanāk tā kā plivināties – tas, iespējams, neskaitās labais tonis, tomēr tieši tā bija sajūta, ko vēlējos piedzīvot, izvelkot no miskastes violeto kleitu.

Es neesmu viena un tā pati. Esmu mainīga. Pati sev mulsinoša, jocīga reizēm. Pati sev brīnums un atklājums, joks un pārpratums, smiekli, plūsmu sadursme, izlīdzinājums.