Lēnām, pavisam mierīgi nomierinos. Plkst. 05.27. Tumsā pirms rītausmas no auguma iztvaiko liekās domas, vairs nevajadzīgie sasprindzinājumi. Pasaule guļ, mans gars ir nomodā.
Esmu piekususi pēc nedēļu garās ekspedīcijas kalnos. Kājas nedaudz stīvas. Tām jāatgūstas tāpat kā prātam pēc tam, kad pieredzēts apziņas paplašinājums bezrobežu ainavā – tikai kalni, ūdeņi, akmeņi un mēs – seši ceļabiedri, kuriem jātiek līdz galam. Kopā.
Mēs to izdarījām. 6 dienas un 5 naktis kalnos.
Internets parādījās uz vienu vienīgu brīdi, kad bijām sasnieguši vienu no grūtāk pieejamajiem ezeriem teju 3000 metru augstumā. Uz zaļo ezeru nav iestaigātu taku, un šo ceļu mēro vien retais ceļinieks. Bet tieši te – vietā, no kuras pavērās pirmais skats uz zaļo ezeru un zilo upi, kas izplūda no tā un pēkšņi apaugļoja līdz šim neauglīgo, akmeņaino zemi, precēto sieviešu vīri, kuri bija palikuši mājās, beidzot saņēma ziņu, ka viņu sievas nav vis pazudušas Gruzijas Lielā Kaukāza aizās, bet ir dzīvas.
Pirmā kalnu mācība – UZTICIES SAVAM TUVĀKAJAM TĀPAT KĀ UZTICIES ZEMEI, PA KURU EJ.
Bez paļāvības, ka viss izdosies, kalnos labāk nemaz nevajag rādīties. Kalnos bez brīdinājuma tev tiek atņemts viss – sākot no amata, profesijas, prestiža un beidzot ar vērtībām, ģimenes stāvokli, mērķiem un citiem apliecinājumiem, kam ir svars zemes dzīvē.
Kalnos paliec tu un tavs spēks. Tu un tavas domas, tu un tavi vārdi, kas vai nu traucē, vai palīdz. Tu un tavs augums. Tu un tavs solis. Viens solis īstajā laikā un vietā.
Šķiet, tā bija trešā diena, kad piecēlos un jutu, ka nav spēka. Spoža saules bumba nupat bija sākusi spīdēt pār kalnu grēdām austrumu pusē, kad mans ķermenis itin kā planēja. Es it kā biju, it kā nebiju. Ja es būtu mājās, zemes dzīvē, es teiktu, ka man šodien vajag atpūsties, atjaunoties, bet es biju kalnos kopā ar ceļabiedriem.
Bija jāturpina ceļš.
Todien bija stāvs kāpiens augšā. Uz augšu vien. Nekā romantiska un pārsteidzoša. Paliku pēdējā. Vilkos. Ik pēc dažiem soļiem bija vajadzīga pauze. Atelpa. Bija nejēdzīgi karsts. Ne avotu, ne citu ūdeņu stāvajā nogāzē nebija. Upe, pie kuras nakšņojām, aizlīkumoja prom pa ieleju, kurā vairs neatgriezīsimies. Man nepietika resursu.
Viens no vīriešiem iedeva man slapju dvieli, savāca manu mugursomu un pazuda augšā kalnā.
Otrs vīrietis – mans vīrs – noguldīja mani zemē, kur kaut nedaudz bija ēna, sasedza ar vēso dvieli un apspraudīja manas miesas ar leknajām papardēm, ar kurām bija noaudzis viss kalns. Palika labāk, papardes smaržoja pēc pirts, baudas un dziļuma, taču tas bija pavisam īss mirklis. Daži soļi uz priekšu un viss. Pauze.
Kalnu likums Nr.2 – TU DRĪKSTI NEVARĒT PA VECAM VAI TĀ, KĀ NO TEVIS SAGAIDA CITI.
Atcerējos, ka man bija arī mēnešreizes, tomēr bažījos, vai kalni un ceļabiedri man piedos manu nevarību?
Saule cepināja. Novilku savu tēkreklu un aizmetu pa gaisu. Lai paliek kalnos un pārvēršas par kalniem. Daži soļi uz priekšu. Pauze. Rāpšanās uz ceļiem. Iekrampēšanās augos, lai neslīdu lejā. Pauze. Elpoju un nevarēju vien atelpoties. Ķermenis kampa pēc gaisa, motors darbojās. Viss it kā bija, viss it kā notika, tikai kā palēninātā filmā.
Kaut kur priekšā ceļabiedri, kamēr es pakaļgalā gribēju gan nomirt, gan atdzimt, tikai pagaidām man nesanāca ne viens, ne otrs.
Biju iekļuvusi kaut kādā starptelpā, savā laikā un telpā. Vīrs mani gaidīja. Visu laiku turējās mazu gabaliņu pirms manis, kas bija mulsinoši. Gribējās lēkšot līdzi, saņemt visus savus spēkus, bet tas nebija reāli, vismaz ne šobrīd. Sūds.
Nosēdos zālēs un sāku dungot.
Dziedāju bez vārdiem, izdvesu tikai vibrējošas skaņas un raudzījos apkārt bez vēlmes kaut ko saprast vai izskaidrot. Ar acu skatu noglāstīju akmeņainās kalnu virsotnes, ūdenskritumu, kas sākās no melna cauruma klintī, vēl neizkusušās sniega drupačas. Plašā pasaule, kurā atrados un kurā nebija ne sienu, ne jumtu, ne stabu, ne vadu, vēlējās sarunāties ar mani, un tieši to pašu vēlējos es.
Trešā kalnu mācība – UZŅEM, VEIDO KONTAKTU AR VIETU, KURĀ ATRODIES.
Beidz izdomāt attaisnojumus. Neklaiņo citur. Nemokies. Atvienojies no grūtuma.
Pamanīju sev apkārt dažnedažādus ziedus. Sāku tos plūkt, cēlos vien atkal kājās un paralēli virzījos augšup. Mans gars bija atmodināts nevis caur smagumu, bet caur vieglumu, tādu kā asprātību. Kalna galā pūta vējš, kas beidzot atveldzēja. Turpmākais ceļš veda pa vēl augstākām un bīstamākām korēm, bet nu tas viss bija nieks. Fokuss bija atgriezies. Kājas klausīja. Jutos pacilāta.
Man mugurā bija vīra krekls, ap kaklu plīvoja otra vīrieša dotais dvielis, man nebija somas, kas nozīmē, ka šai brīdī man nepiederēja it nekas, un tā bija mana lielākā bagātība.
Tik grūtas otras dienas kalnos vairs nebija. Kad nedaudz vēlāk uzliku plecos savu mugursomu, zināju, ka nevienam to vairs nevajadzēs nest. Mēs saaugām kopā.
Kalnu mācība Nr.4 – SAAUDZ AR TO, KO NEVARI MAINĪT UN IETEKMĒT.
Tā nu man nācās saaugt pašai ar sevi. Ar katru zeķi, krūšturi, biksītēm, šortiem, kurpēm, cepuri un spīdīgo folijas paklājiņu, kuru izmantoju šļūkšanai pa virsmām, kuras pat augusta sākumā klāja sniegs, un tā visa biju es! Es saaugu ar vīru un mūsu dzelteno telti – nebija variantu. Saaugu ar ceļabiedriem, viņu teltīm, domām, vajadzībām, un tā radās jauna pasaule. Mūsējā. Turklāt šī jaunradītā telpa, mūsu pasaule bija jāspēj ne tikai pamanīt, bet arī novērtēt, cienīt, sargāt!
Kalnu likums Nr.5 – NOVĒRTĒ UN PAMANI IZMAIŅAS.
Mums līdzi bija nedaudz ēdiena. Daži konservi, gaļas gabaliņš, speķis. Ik vakaru sasēdāmies aplī, apēdam pa kriksītim ēdiena, aprunājāmies. Pēdējā vakarā uz zaru iesmiem tika uzcepts beidzamais speķis, un mēs ilgi tupējām pie ugunskura.
Ēdiens bija beidzies, bet mēs vienalga turpinājām būt.
Kalnos egoisms mirst, un tur nu neko nevar darīt. Tev vienkārši prasās būt foršam, atsperīgam, dzīvīgam cilvēkam, pat ja nevienu citu tas neinteresē. Kalni jau arī nevienam neprasa atļauju būt par jaudīgiem kalniem.
Kalnu pļavu puķes zied, pat ja uz tām neviens neskatās un nefotografē.
Kalnos no ledājiem ūdeņi dzimst, nesot lejā dzīvību zemes dzīvei, kas ir pilnīgs pretstats kalnu dzīvei – tāds kā elles katls. Nu, un? Daba ir pati sev atbalsts, pati sev filtrs. Tā neprasa atļauju, vai tagad drīkst līt, snigt, spīdēt saule?
Sestā kalnu mācība – DOD SEV ATĻAUJU BŪT UN PLŪST, jo no malas neviens tev to neiedos.
Dažas dienas pēc kalnu ezeru ekspedīcijas mazajā ikdienas mugursomā salieku nepieciešamākās lietas – peldkostīmu, dvieli, kaut kādus niekus. Pavisam drīz esmu uz ceļa, kur apstājas maza mašīnīte. Pie stūres pops – mācītājs melnā lina ģērbā, uz krūtīm iekārts krusts, kas berzējas pret stūri.
Pops mani gatavs aizvest līdz Tbilisi, bet es saku, ka laikam gribu uz jūru. “Jā, tagad tieši jūras sezona,” viņš saka, un mēs braucam.
Autiņa logi ir vaļā, vējā plīvo mati. Mēs gandrīz nemaz nerunājam, un tas ir tāpat kā būt kalnos.
Kļūsti par “Detoxed Paragraph” atbalstītāju!
Foto un video Valters | SEBASTIAN MONTA
Share this post