Zilā koka māja ceļa malā šoruden stāv pavisam tukša un klusa. Gara zāle, gandrīz pļava saaugusi tai apkārt, taču tovasar, kad šaipusē nokļuvu pirmoreiz, no zilās mājas skanēja mūzika. Viegls džezs.
Atceros, kā stāvēju uz ceļa, kas aizvijās tālāk uz lielo kalnu pakājes ciemiem, un klausījos. Te tā bija – mūzika! Šķita, tās skanējums šo lauku ainavu no romantiskas vērsa pārlaicīgā. Varbūt tāpēc bez lielas vilcināšanās paliku šaipusē?
Zilās mājas saimniece tagad jau aizsaulē, bet mūzika viņas namā beidza skanēt vēl pirms tam.
Dzīves izskaņā Emma – mazā sieviņa melnā ģērbā, kas pa ciemu vasaras tveicē pārvietojās ar lietussargu, savu mājiņu apciemoja vien retu reizi. Bērni veco māti bija izmitinājuši pie sevis dziļāk ciema iekšienē, taču daždien viņa tik un tā uzradās.
Zilajā mājā ieplūda gaiss, balti krāsotās durvis un logu slēģi bija vaļā, un nebija grūti iztēloties, ka skan arī mūzika, lai gan, visticamāk, neskanēja.
Šodien līst. Esmu nosēdusies uz lieveņa pie savas zilās mājas un klausos pašas izvēlētu mūziku. Tas ir 60., 70. gadu eklektisks, būtības tumšos kaktus satricinošs Ņujorkas džezs. Dziļš kā koka dobums, nepiekāpīgs kā saknes, dūmakains kā miza, vecs kā mūžamežs un tomēr plūstošs kā ūdens, kā debesis, kā pirmās oranžās lapas, kas aizlido rudens vējā.
Ieaugšanās, lai atdotos pavisam – tāds ir šis džezs.
Alise Koltreina (Alice Coltrane). Melnādainā dīva, kas no džeza pianistes un arfistes kļuva par svēto. Lielākoties dziesmām nav vārdu, pa laikam fonā atskan vien šejienes ciemata skaņas, un es aizpeldu kosmosā.
Atsvabināta no ikdienības, iegrimusi mūzikā, pēkšņi izjūtu sevi kā dabas turpinājumu, neko citu.
Attopos, kad lietus ir mitējies. Apklusinu apdullinošo džezu un eju uz ceļa malu. Man vajag redzēt Emmas zilo māju – savu pirmsākumu šaipusē. Māja stāv kā stāvējusi, pamesta un zālēs ieaugusi kā apliecinājums, ka mans pirmsākums aizvien ir tepat, tikai tā epicentrs no Emmas mājas pārvietojies uz manējo.
Kad pagājušajā vasarā vajadzēja izvēlēties krāsu mūsu pašu šejienes namiņam, nebija šaubu. Zila.
Pagājis mēnesis, kopš kalnu ezeru ekspedīcijas:
Mēs (tieši tie, kas tur bijām) cēlām savu vērtību, varēšanu. Varbūt pat ne tik daudz cēlām, cik apzinājāmies. Jā, es varu. Jā, es tik tiešām esmu vērtīga – pirmkārt, pati sev.
Otrkārt, es sapratu, ka man ir jādomā par sevi. Jā, tieši tā: Jādomā. Par. Sevi.
Sajūtās diezgan bieži atgriežos savā grūtākajā kalnu kāpiena brīdī. Tagad, mēnesi vēlāk, ir izkristalizējies šī momenta vēstījums, kas tā arī skan: “Šobrīd man ir jādomā par sevi.” Palīdz tieši šie vārdi. Kā uz burvju mājienu augums visu saprot. Es visu saprotu. Spēju pieņemt lēmumu. Aizeju īstajā virzienā, kas nozīmē, ka neaizeju neīstajā.
Konsultācijas radīšanas jautājumos, kas pirms kalniem bija aktualizējušās kā mana iespējamā nodarbošanās, esmu dabūjusi ārā no prāta un arī no kalendāra. Vismaz šobrīd tā.
Nākot mājās no ciema centra, pamanīju, ka lielo kalnu augstākās spices klāj sniegs. Vakar vēl nebija! No decembra sākuma būsim Latvijā. Nupat tiku pie biļetes uz Viļņu.
Post Scriptum. Pēc kalniem neesmu spējusi “paņemt” nevienu pilnu gavēšanas dienu. Tikai dažas pus–dieniņas. Tā iet lielajai kalnu iekarotājai vienkāršajā ikdienā. Uz pannas sviestā izsutināti gruzīnu tomāti, kuros iepeldinātas olas, aizvien iet uz urrā.
Iespēja kļūt par manu stāstu iedvesmotāju ir ne tikai dzīvē, bet arī Iedvesmas krājkontā!
