Ir citādāk. Es jūtos citādāk. Aizvien grūtāk ir rakstīt tikai par to, kas notiek manā dzīvē. Apziņai ar to ir par maz, tāpēc esmu pavākusies malā no labi iestaigātajām takām un apgūtajām teritorijām. Tāpat kā uz Zemes, arī manis pašas dzīlēs aizvien saistošāk ir nonākt vietās, kur nav asfalta un nevar piebraukt ar auto. Pabūt un uzkavēties tur, kur nav būts.
Tā, kas raksta, gan esmu, gan neesmu es.
Viņi ieradās naktī. Sieviete un vīrietis. Neatceros, vai tiem pretī uz lidostu tika sūtīta mašīna – vietējais taksis, bet te viņi bija.
Naksnīgais svaigums apņēmis abus šādus – tikko iemīlējušos.
Basām kājām, dažām ceļasomām pie rokas, āra laternu izgaismoti, vīrietis un sieviete stāvēja pie manām namdurvīm.
Šejieniešu valoda abiem bija sveša, tāpēc nerunājām daudz. Guļvieta jau bija sataisīta kā allaž manā namā.
Nekad nevar zināt, kad viņi ieradīsies – viesi no ārpasaules.
Ievedu abus istabā, nodzēsu āra gaismas un likos uz auss, nodomādama, cik skaists pāris parādījies šaipusē, taču jau nākamajā rītā abi bija prom. Gulta rūpīgi saklāta, un tikai dažas nenogludinātas krokas uz segas liecināja, ka te kāds bijis. Jutos atvieglota. Nebūs jāgatavo brokastis, vispār nekas nebūs jādara. Pēkšņi manā dzīvē nebija ne trokšņu, ne traucējumu. Nekā lieka.
Ārpusniekiem paredzētā istaba likās tukšāka kā jebkad, un es, šķiet, pirmoreiz iegāju tajā bez vēlmes un vajadzības kaut ko sakārtot, atnest un aiznest, izslaucīt, izmazgāt, pārveidot. Tā bija svešāda izjūta.
It kā tik pazīstamā telpa nemaz nepiederētu man.
It kā es neko te nemaz nepārzinātu. It kā šīm lietām, šīm dažām mēbelēm, deķiem, paklājiem ar mani nebūtu nekāda sakara.
Tā es te ievācos. Šī bija labākā istaba namā. Klusais gals. Svaigs gaiss. Plašums.
Viesus no ārpasaules turpmāk izguldīju otrā galā – tuvāk ķēķim, pilsētas kņadai, šosejai, kas savienoja pasaules. Neviens nekad neiebilda. Nezinu, varbūt izlikās. Retais vairs runā šīs puses mēlē.
Istabas vidū galds. Katrā stūrī pa gultai. Kamīns. Neviena nav.
Runā, ka pirmiedzīvotāji devušies aizsaulē krietnu laiku atpakaļ, tomēr nekā diži vairāk istabā nekad neesot bijis. No ārpuses mīlīga koka mājiņa lielo kalnu pakājē stāv vēl mūslaikos. Nu jau būšot pagājuši vairāk nekā 100 gadi, kopš pirmais ceļinieks klauvējis pie namdurvīm.
Neviens aiz šīm durvīm nav palicis pavisam.
Visi ir tikuši ārā katrs no sava sprosta.
Daudzreiz esmu redzējusi, kā tie atnāk un aiziet, it kā vecais stāsts būtu beidzies, un es atkal atveru un aizveru kārtējās durvis.
Info update: šobrīd iedvesmas kontā 71 eiro. Pateicībā!
