Ne par daudz, ne par maz

Pilnība. Atpūtas krēslā, kas atrodas pagalmā, sabiruši lazdu rieksti un saulē un vējā apbrūnējušas, čaukstošas lapas. Krēslu apdzīvo skudras, un to ir apkakājuši putni, kamēr krēsls nav darījis it neko. Es to notīru. Krēslu. Valters pļauj zāli. Apsēžos.

Šī ir pēdējā diena, kad sola virs +30 grādiem. Gribu, lai vasara beidzas. Gribu aukstos rītus un vakarus. Esmu ziemeļniece, un man patīk kontrasti. Gribu uz kalniem, un tā tas ir nepārtraukti, kopš atgriešanās no kalnu ezeru ekspedīcijas. Agrāk tā nebija.

Iepriekš pēc intensīvas slodzes vai neikdienišķas pieredzes vienmēr gribēju atpakaļ dzīvē, cilvēkos, ēdienos, dzērienos, izklaidē, mākslā, darbos.

Šobrīd viss iepriekšminētais zaudējis nozīmi, un es atceros sevi bērnībā.

Jau toreiz tām iespējām, ko piedāvāja pasaulīgā dzīve, nebija sevišķa svara. Man pilnīgi pietika ar tēti un mammu. Man pietika ar vienu draugu bērnudārzā, kurš vienmēr mani aizstāvēja. Man pietika ar vienu audzinātāju, pie kuras varēja palikt pa nakti, ja vecāki bija devušies prom. Mums visiem pietika ar vienu stacionāro telefonu, kurš mūsmājās bija piestiprināts pie sienas.

Ikviens zvans jau tā bija notikums! Pēc tam sekoja apspriedes, tika kalti plāni.

Man pietika ar vienu brāli. Ar vienu suni. Ar vienu divriteni. Ar vienu lelli, kas nemaz nebija Bārbija.

Ak, jā, bija arī kalns – pilskalns, kur ar tēti devāmies slēpot. Jokainā kārtā vienā pilskalnā bija paslēpušies trīs kalni – lielais, vidējais un bērnu kalniņš. Citreiz bija Jāņukalns un tizla šļūkšana ar plēvēm. Vispār visur bija kalni, jo laikam vienkārši biju maza, un arī mazā Latvijas pilsētele, kur dzīvojām, likās liela kā vesela pasaule ar saviem noteikumiem.

Vecāki, protams, centās mani apgaismot dzīvošanas mākslā, bet nesekmīgi.

Man allaž likās, ka tā vis nav. Ka var citādāk – pa savam. Mūždien kaut ko apgāzu, saplēsu, ne tā pateicu, ne tā uzvedos. Ups, sorry.

Toreiz pārdzīvoju. Bija smagi laiki. Vienalga, vai tie bija astoņdesmitie, deviņdesmitie vai divtūkstošie – bija grūti un jācīnās. Vienmēr jāuztraucas. Jāiztrūkstas no miega. Jābaidās. Tas bija lipīgi. Aplipuši bija bezmaz visi.

Davai, ātrāk! Kas ir – nevari? Protams, varu!

Tas arī bija beigu sākums. Iluzorā, tik svarīgā pasaule ar tās noteikumiem sabruka. Es paliku.

Gluži tāpat kā bērnībā man nav ne jausmas, kā te lai dzīvo? Apbrīnā raugos uz tiem, kas to saprot vai vismaz kaut cik ticami izliekas.

Tai pat laikā ar katru minūti un dienu jūtu, kā man pietiek ar vienu labu cilvēku blakus, ar vienu māju, kurā var dzīvot, un vienu kaut cik necik ērtu dīvānu ārā. Starp citu, skudras ir atpakaļ.

No mūsu ciema autobusu pieturas var redzēt Ziemeļu kalnus – Lielo Kaukāzu, un pēkšņi es nesaprotu – kā tas var būt, ka pa gabalu raugoties, šie kalni šķiet niecīgāki par manu bērnības pilskalnu?

Attālums radījis izmaiņas perspektīvā.

Valters ir beidzis pļaut zāli, pa laikam no koka nokrīt pa riekstam, un tas ir arī viss.

Kļūsti par “Detoxed Paragraph” STĀSTU IEDVESMOTĀJU!