Pēc augusta kalnu ezeru ekspedīcijas tik ļoti pietrūka kalnu turpinājuma, ka mēs abi ar Valteru devāmies ceļā. Divi vien. Visticamāk, tieši šīs divatnes man bija trūcis visvairāk. Prom no laukiem, no mājām, no cilvēkiem. Prom katrs pats no sevis, lai savienotos kopā mūsu pašu veselumā.
Gatavošanās
Iesākumā nemaz netaisījos nekur braukt. Ne tagad uzreiz, lūdzu. Biju apradusi ar mājas soli un atradusi tajā pat prieku. Laiks aizvien bija vasarīgs, lai gan tuvojās septembra vidus. Saullēkti bija tik iespaidīgi, ka ik rītu ciema ainavu apžilbināja eklektiskas gaismas viļņi. Viss šķita pārsteidzošs jaunās rudens sezonas gaidās. Prātā pārcilāju pagātni.
Septembris gadu no gada bijis pārmaiņu laiks. Septembrī bija gan mūsu kāzu jubileja, gan mūžīga pārcelšanās uz kādu siltāku vietu, jo mums vēl nebija pašiem savu māju un vasara beidzās. Septembrī pirms trim gadiem mēs abi, ilggadēji veģetārieši, sākām ēst gaļu, sākām attīrīt organismu no sārņiem, sākām iet kalnos.
Arī tagad, izpētījis laika prognozi, Valters paziņoja, ka ir laiks – pat pēdējais brīdis, ja gribam paspēt uz kalniem vēl šogad. Pagātne automātiski pabīdījās otrajā plānā, un priekšplānā ietriecās tagadne.
No gultapakšas tika izvilktas pārgājienu mugursomas un pieres lukturi. No apavu plaukta izcēlu kalnu kurpes un ar roku notraucu no tām putekļus. No bēniņiem lejā nonesu ausaini, siltas zeķes.
Dienas gaisma, ko nesa rudens tuvošanās, vairs nebija tik ģiftīga kā vasarā, tomēr tā bija pietiekami atklāta, lai es pamanītu, ka mēs abi tandēmā darbojāmies tik nevainojami kā Šveices nazītis, lai gan mums tāda nemaz nav. Mēs paļāvāmies gan viens uz otru, gan katrs pats uz sevi. Ne tikai ar augumu, bet ar visu savu būtību izbaudījām gatavošanās procesu. Atsijājās liekais, palika neatliekamais, un pēdējo darbu apdarīšana vedās tik viegli, ka bijām apmulsuši no šādas spējas apskaidrības, ko nesusi šī instinktīvā pošanās ceļam.
“Ak, kā man patīk taisīties,” gaiši smaidot, teica Valters. Tās pašas dienas vakarā mēs ar mugursomām plecos ieradāmies pilsētā. Ceļš bija sācies.
Esam pilsētā
Lai gan Kutaisi ir ceturtā lielākā Gruzijas pilsēta, man tā tik un tā atgādina Latvijas mazās Cēsis. Šaurās, bruģētās ieliņas un kafejnīcas, kurās spieto ļaudis, kas jau ir apreibinājušies vai jūsmīgi trīs cerībā, ka tūliņ izdosies atslābināt nospriegoto prātu, kuram padevīgi atdosies arī ķermenis.
Mēs atstājam somas viesnīcā un ejam uz gaisa vagoniņu, kas pāri upei uzved uz kalna galā ierīkoto atrakciju parku. Tā kā mūsu busiņš uz kalniem atiet vien nākamajā dienā, mums ir laiks. Ķeram skatus, braucot ar panorāmas ratu divus pilnus, nepārtrauktus apļus. Noriet saule.
Naktī viesnīcas grāmatplauktā atrodu apbružātu grāmatiņu, un tā ir latviešu valodā. Man aptrūkstas vārdu, un es iebāžu savu atradumu somā – paslēpju to kā dzīvnieks, kas nelaiž garām izdevību tikt pie laupījuma.
Es zinu, ka tas bija maiņas grāmatu plaukts un man nav grāmatas, ko iemainīt pret mazo, nošņurkušo grāmatiņu ar nosaukumu “Dao”, bet es nespēju to atlikt atpakaļ. Nav iespējams atsvabināties no tā, kas ir šī grāmata un kas laikam esmu arī es. Latviešu valoda ar melnu tinti ir izraibinājusi vāku un apdzeltējušās lapas. Mani pārņem miers. Dao ir gan ceļš, gan lietu dabiskā kārtība.
Nakts ir silta, viesnīcas istabā trūkst gaisa un kādā nomoda brīdī man ienāk prātā, ka tieši tādēļ mēs esam devušies ceļā – paša ceļa un tā ritējuma, proti, dzīves dēļ.
Turbulence
Nākamās dienas pusdienlaikā saule izgaismo debesis tik caurspīdīgi zilas kā dzeja. Pilsēta paliek aiz muguras, un mūsu busiņš šaujas augšup pa zigzaga ceļu, kad saņemam ziņu, ka mūsu kalnu viesnīcas rezervācija tiek atcelta. Īpašnieku radinieks cietis avārijā, un visa ģimene pametusi viesnīcu. Kādā līkumā arī mūsu busiņam teju, teju neuzšļūc virsū pretim braucošais kravas auto, tomēr es turpinu elpot savā ritmā.
Valters un mazā “Dao” bībele ir ar mani, kamēr ceļš uzskatāmi rāda priekšā, cik trausla un ievainojama ir dzīvība, cik smalkiem pavedieniem ir sadiegti cilvēku kalti plāni, un acumirklī šis ceļojums iegūst itin kā jaunu noskaņu, kļūst īpašāks, ne tikai “biju, redzēju, ir viedoklis” pastāstiņš. Tīmeklis gan spītīgi ziņo, ka citu iespēju naktsmājām nav, bet tas neizklausās ticami.
Ciematā, kur mūs izlaiž busiņš, pieejam pie melna taksometra, kurš nostājies atstatus no centrālā takšu jūkļa. Šoferis sola ne tikai aizvest uz mūsu galamērķi, alpu kūrortu Bahmaro, bet arī palīdzēt atrast naktsmājas. “Tā nebūs problēma, tur daudzi izīrē, 50 lari par nakti,” šoferis cenšas mūs pārliecināt. “Vai tur būs veikals?” jautāju es. “Jā, protams, tur viss būs, tikai bankomāta nav,” tiekam informēti.
Kad pēc nepilnām divām stundām sasniedzam Bahmaro, es esmu pārstājusi runāt, vien blenžu pa mašīnas lodziņu un nesaprotu, kā tas var būt, ka es neesmu dzimusi te – šajos Mazā Kaukāza zaļajos kalnos?
Vai tiešām neesmu uzaugusi kādā no šķībajām koka mājelēm, no kurām juku jukām sastāv šis pagalam dīvainais, acīmredzami nepareizais Bahmaro ciems, kurā viss itin kā gāžas viens otram virsū un uzturēt kārtību varētu būt tikpat neiespējami kā apturēt vēju?
Taksists pa grambainu ceļu piebrauc pie vienas no ēkām. Ved sarunas ar vairākām sievām, kuras vispirms pabāž galvu ārā pa logu un tikai tad iznāk uz ceļa. Šķiet, tiek apspriesti radu raksti, kāds kādu pazīst un atceras, iesmejas, jautā, kā klājas. Tikai tad iežvadzas atslēgas, sētā parādās vēl kāda apaļa, maza kundzīte sārtiem vaigiem. Slēdz vaļā sava nama pirmo stāvu, un tas ir brīvs. Pieejams.
Mēģinām vienoties par samaksu, taksists kaulējas, paceļ balsi, jo grib uzsist pats savu cenu. Īsi sakot, iet vaļā trakomāja, visiem ir viedoklis, bet man sāk likties, ka pieejamā dzīvojamā platība, kas aizvien atrodas tepat, it kā attālinās. Paņemu maku un izvelku naudu – puli. Tas iedarbojas. Pēkšņi tiek nosaukts cipars. 60 lari par nakti. Aleluja.
Iedodu kundzītei naudu, bet nu taksists pielec kājās un prasa, vai jums – tas ir, mums, – ir līdzi gultasveļa? “Kas? Gultasveļa?” es nesaprotu, ko viņš man mēģina pateikt. Apaļā kundzīte groza galvu. Laikam apjēdz, ka nav mums līdzi ne gultasveļas, ne dvieļu.
Mums nebija ne jausmas, ka īrnieki Bahmaro ciemā ierodas, piekrāvuši mašīnas līdz ūkai, paņēmuši līdzi visu iedzīvi no mājām un paliek nedēļām, mēnešiem ilgi. Dzīvo, elpojot dakteru ieteikto alpu gaisu.
Mums ir tikai katram pa mugursomai, kas laikam neskaitās, ja raugos uz sevi kundzītes acīm. “30 lari, un es atnesīšu tev dvieļus un palagus,” piedāvā sārtvaidze. Es, protams, dodu uzreiz 40, taču šis gājiens uzkurbulē kundzīti tiktāl, ka tā sāk slaucīt grīdu, vārīt kafiju, cilāt kastroļus un vēl sparīgāk skraidelēt. Saprotu, ka nekāda atlikuma nebūs. Klusiņām uzvelkam kalnu apavus un pazūdam no tikko noīrētā mitekļa.
Esam klāt
Bahmaro atrodas gandrīz 2000 metrus virs jūras līmeņa. Diena vēl nav galā, un mēs soļojam pa centrālo maģistrāli, ko klāj asfalts. Skaties, kur gribi – uz visām pusēm mazu mājiņu jūklis, virs kura strīpa ar gigantiskām eglēm un vēl augstāk – noapaļotas kalnu muguras, kur koki vairs neaug. Ir sajūta, ka, paceļoties pirkstgalos un izstiepjot rokas, varētu pieskarties debesīm. Te, kalnos, pasaule piepeši kļuvusi tuva un aptverama.
Jūtos kā savulaik vietējais ārsts, kurš toreiz, kad vēl nebija krāsu foto, jūsmīgi klaiņāja pa šo apkārtni. Dakteris bija apburts no Bahmaro gaisa, kurā savienojušās jūras un kalnu atmosfēras straumes. Sāls un ledus. Kristāli. Esam nogriezušies no asfalta un ložņājam te starp rūķīgi raganiskajiem namiņiem, te starp sēnēm, puķēm un govju pļekām.
Toreiz, 1892. gadā, dakterim izdevās pierādīt Bahmaro klimata ārstnieciskās īpašības, un ļaudis tik tiešām saslēja namiņus kalnu nogāzēs veselības uzlabošanas nolūkos.
Bahmaro aizvien ir vasaras kūrorts, lai gan agrāko namiņu vienkāršība daudzviet ir transformējusies sarežģītos, teatrālos risinājumos komforta vārdā. Pa ziemu te nedzīvo neviens, sniegs ir tik biezs, ka ceļu līdz Bahmaro nemaz netīra. Tagad, septembra vidū, atvērtas ir vien dažas piparbodītes. Ļaudis stāsta, ka sezona ir jau beigusies. Busiņi kursē reti. Centrā dežūrē tikai viens taksis. “Toties septembra gaiss ir vislabākais,” teiks ne viens vien pa ceļam satiktais šejienietis.
Kalnu dao
Ir svētdiena. Pirms pusdienas rīta tumšie mākoņi ir pagaisuši, mēs esam tikko modušies, izvēlušies no īres mitekļa gultām un pa taisno lāčojam kalnā. Tas ir manā garā – pat nepūlēties domāt par ēšanu, neņemt līdzi tikpat kā neko, vienkārši uzmest plecos vējjaku un aidā, kamēr augums nesteidzīgi atžirgst no naktsmiera. Dienas pārgājiens – tam nav jābūt nekam sarežģītam.
Kamēr virzāmies cauri mežam, daudzviet redzami nolauzti pat gigantiskie koki, kā arī mājiņas, no kurām pāri palikusi vien kāda atsperu gulta, sagrīļojusies siena, iebrucis jumts vai ledusskapis, kas aizvien pakalpīgi piekļāvies virtuves stūrim, lai gan pati māja pārvērtusies gruvešos. Skaidrs, kāpēc ziemās ļaudis pamet Bahmaro, namiņu logus un durvis aizbultējot ar slēģiem.
Atceros arī pie mūsu ciema skolotājas apgūto gruzīnu valodas vārdu zvavi – lavīna. Par sniega lavīnām, kāpelējot pa Bahmaro kalnu nogāzēm, sanāks iedomāties pat vairākkārt.
Lai gan šobrīd spīd saule, zied puķes, smaržo kalnu zālītes un esam uzkāpuši tiktāl, ka ciema namiņus drīz jau vairs nevarēs redzēt, ziemas klātbūtne elpo vējā – tas ir auksts.
Līdz kalnienes virsotnē redzamajam krustam vēl nedaudz. Tepat mums blakus mākoņi. Tie dūmo, veidojas, bīdās, sajaucas vai pēkšņi izkūp gaisā kā nebijuši. Nekas nav tāpat kā nupat bija. Paskat, jau izbija! Mani pārņem iemīlēšanās sajūta. “Paņemam pauzi,” uzsaucu Valteram, un mēs noguļamies zemē. Zinu, ka pirms nokļūstu kalna galā, man ir jāatstāj liekais – tas, ko vairs nav jēgas nēsāt pa dzīvi līdzi. Es nerunāju par fiziskām lietām, vairāk par domām un pieņēmumiem, kas diktē uzvedību.
Atslābinos un ļauju, lai prāts nešķērso ceļu – dao. Mana iekšējā atmosfēra nomainās, un drīz vien mēs turpinām iet. Sasniedzam kalnu kores, kur pasaule itin kā beidzas. Vējā pland mati un drēbes, it kā es atrastos mākslas darbā – melnbaltā bildītē, ko draugs nosūtījis draugam. Ceļinieks ceļiniekam.
Uz acumirkli šķiet, ka viss ir sasniegts, te ir tas gals un sākums, taču ceļš tik un tā turpinās.
Dodamies cauri mākoņu miglām, cauri govju ganāmpulkiem 2500 metru augstumā, cauri lavīnu izdangātiem grāvjiem. Viegli satumst, krāsas balē. Paliek pustoņi, noskaņas, pieklusināta paļaušanās. Pēdējiem spēkiem tipinām lejup – tur, kur taka atduras pret asfaltētu lielceļu. Esam atpakaļ.
Divi vietējie vīri izteiksmīgām, vēja un saules rakstos grebtām kalniešu sejām apstādina savu aprūsējušo bezceļu spēkratu. Tajā ir kastes ar pārtiku un saimniecības lietām, un tas viss tiek pabīdīts malā, lai izbrīvētu mums vietu. Salonā smaržo svaigi cepta maize, un mēs tiekam aizvesti atpakaļ līdz Bahmaro centram. Esmu tik aizkustināta, ka uzdāvinu abiem večiem kalnos saplūktos rododendru ziedus.
Vienkārši dzīve
Pirmdienā mēs aizvien esam Bahmaro. Izeju vieglā pastaigā un vienā no pipardbodītēm nopērku kaimaku – vietējo superproduktu, ko gatavo no salda krējuma, iepilda puslitra burkā un pārdod daudzreiz dārgāk par jebkuru citu gruzīnu piena produktu. Kaimaka garša iztālēm atgādina mana bērnības lauku onkuļa Vidzemē kulto biezo, trekno krējumu.
Starp citu, šodien atvērta ir arī stilīgā kafejnīca, kurā pasūtu kapučīno, lai gan ne dārgais kaimaks, ne smalkā kafija nespēj pārspēt vakar baudīto kalnu dao. Laiks atgriezties mājās.
