Hmm. Ja nu es tepat blogā rakstītu un publicētos regulāri? Man pārskrēja viegls drebulis. Bailes. Laba zīme, ļoti laba zīme. Pirmais ieteikums tiem, kas raksta, esot šāds – IZSLĒDZ RADIO!* Ko daru es? IESLĒDZU RADIO, ko gan pēc dažām dziesmām, liegi dūdojot Mielavam, izslēdzu. Labi, labi. OFF.
Kāds Lasītājs mani rosināja uzrakstīt par intuīciju.
“Ja uzticēsies savai intuīcijai, tad arī tev uzticēsies,” Lasītājs teica.
Lai gan par intuīciju iepriekš neesmu prātojusi, ņuhs un čujs ir vārdi, kas pirmie nāk prātā. Tad vēl jutekliskā izšķirtspēja, kas, visticamāk, neieslēdzas kā ikoniskā spuldzīte galvā – dankš, bet smalkāk. Pieļauju arī, ka intuīcija mājo kādā konkrētā ķermeņa vietā, tomēr neņemos apgalvot, kur tieši tas ir.
Nojauta, izjūta, kas balstās uz neapzinātu pieredzi, kā arī izziņas forma, kurā loģiski sakārtotu slēdzienu vietā ir tieša jutekliskā vai intelektuālā apjausma, - šādas intuīcijas definīcijas piedāvā vārdnīca.
Es saku, ka intuīcija ir nojausma par lietu kārtību. Tava smalkā iekšējā zināšana un jutoņa. Tavs dzīvnieciskais instinkts, kas nekļūdīgi ved pa pēdām tam, kas tev un tikai tev šobrīd ir svarīgi. Intuīcija ir paļaušanās un tai pat laikā tavas sarkani kvēlojošās robežas. Intuīcija ir tava balss un tavs apklusums. Tavs maigums un skarbums. Tava gaisma un tumsa, tava diena un nakts, kas veido tavu unikālo pasauli un laika plūdumu tajā.
Intuīcija ir tava atmosfēra, tava temperatūra, tavs ritms un tavs temps. To nevar piemānīt. Tai nevar samelot, un, jā, tā var šķist kaitinoša un traucējoša.
Varbūt kādu brīdi Tu to varēsi neņemt vērā. Varbūt tā būs lielākā daļa dzīves, kas paies, neņemot intuīciju vērā, jo, ja labi saņemas, to nav nemaz tik grūti ignorēt, vai ne?
Klusums.
Es taču rakstu intuitīvi. Dzīvoju intuitīvi. Ja nu dzīve ir intuīcijas meistarklase?
Cilvēki atrod darbus. Intuitīvi. Uzsāk kaut ko darīt. Intuitīvi. Piestāj kādās vietās. Intuitīvi. Izkāpj no mašīnas. Intuitīvi. Paošņā gaisu. Spēji, it kā no zila gaisa nopērk lidmašīnas biļeti uz kādu vietu, un tieši tā mēs ar vīru reiz atlidojām uz Sakartveliju un sākām dzīvot no jauna.
Intuīcija ir darba rīks, instruments, burvju nūjiņa. Diemžēl neredzama. Vieni dzīvi nodzīvo, paļaudamies uz čuteni vien, otri vairāk paļaujas uz prāta pieredzi, trešie abus apvieno. Kurš pateiks, kā labāk?
Manuprāt, intuīcija ir skaista. Vēl man tā asociējas ar sievieti, tātad ir sievišķīga, ķermeniska un tādēļ fiziski izjūtama.
Intuīcija ir sajūta ķermenī un to, visticamāk, var IESLĒGT un arī IZSLĒGT kā radiofonu. Intuīcija ir sena, jo pat radio ir vecāks par gadsimteni.
Esmu pamanījusi, ka cilvēki, izdarot izvēli, saka – man norezonēja. Kaut kas saslēdzās un nostrādāja. Varbūt intuīcija ir tā, kas atraisa šo rezonējošo sajūtu mūsos? Vai tai vajag ļauties?
Vārdnīcā skaidrots, ka rezonēšana ir svārstīšanās rezonanses iedarbībā, kā arī kļūšana tādam, kas atsaucas, reaģē (parasti uz kādu notikumu). Rodas nākamais jautājums! Vai ar manu intuīciju kāds no malas var manipulēt? Tā sakot, izsaukt manu intuīciju – to, kas svēts, intīms, sievišķīgs? Un mana atgriezeniskā saite – rezonējošā sajūta manā ķermenī – vai tas ir JĀ, vai varbūt šoreiz tas ir NĒ?
Manuprāt, ir vērts šos savus intuitīvos JĀ un NĒ pavērot.
Vēl man šķiet, ka intuīcijai ir krāsa – gaišzila debesu krāsa, kuras gaismā taču visam vajadzētu būt skaidri redzamam, dzirdamam, sajūtamam. Cauri plūstošam.
Ja nu intuīcija ir arī mūsu garīgums? Tas, kam nepakļaujas robustā materiālās pasaules uzbūve. Ja nu intuīcija ir tā, kas caurdur un caurstrāvo visprecīzāk? Ja nu intuīcija ir daudz, daudz VAIRĀK?
Man gribētos savu intuīciju pasaukt palīgā par tādu kā pieskatītāju. Vēl vairāk darboties intuitīvi. Neatdoties kārtējam spiedienam un spriedzei, kam ar mani nav nekāda sakara. Neietekmēties.
Intuīcija: pamēģinām?
1. Iečāpoju pļavā, saplūcu mazmazītiņu ziedu pušķīti un sajutos kā bērns. Ak, intuīcija, Tu esi arī salda kā vasara!
2. Man sagribējās citronu. Ciema piparbodītēs nedabūju, un, daudz nedomājot, iegāju pie kaimiņiem pajautāt. Nekā! Un tomēr tiku ar olām apdāvināta. “Lieldienas nāk,” kaimiņi sauca. Paldies, paldies, pateicos es un kaut kādā pilnīgi parastā pirmdienā vai otrdienā jutos kā svētkos.
3. Izmetu čupu ar pērnās vasaras drānām. Pašai kauns palika, kādus bezformīgus kankarus biju savilkusi mājās, kaut taču uzskatu sevi par vienkāršības un kvalitātes mīļotāju. Te tev nu bija! Ar kuli pie rokas atkal uz kaimiņmājām – tur ļaužu pulka, pa visiem novalkās. Atkal svētki!
Tā vien šķiet, ka intuīcija mudina uz rīcību, taču manā gadījumā tā diezgan bieži atgādina, ka NĒ, STOP, PIETIEK.
Aizlaižam uz pilsētu? Nē!
Izlasām vēl vienu grāmatu? Nē!
Aizejam uz kino pirmizrādi? A, davai, nē!
Uztaisām bildi un ieliekam soctīklos? Nē! Nē! Nē!
Izdomājam kaut ko jaunu un grandiozu? Nē!
Apsēžamies un parunājamies? Jā, labi, paldies!
Varbūt es gluži vienkārši palieku veca esmu kļuvusi pieaugusi. Lielā gudrošanas kāre un pasaules iekarošanas plāni beidzot piezemējušies, pat noliekušies zemāki par zāli, un, iespējams, drīzumā izplēnēs no dzīves pavisam kopā ar uzspīlētajiem un uzspēlētajiem video, kuriem reizēm pašļūcu garām soctīklos.
Mana dzīve (un laikam taču es pati) esmu mainījusies, taču dullākais, ka tas taču arī ir noticis intuitīvi.
Kas tālāk?
Mana intuīcija ziņo, ka tā nevēlas darīt NEKO no tā, ko un kā esmu darījusi iepriekš. Tā gluži vienkārši atsakās laipot pa VECAJĀM, simtkārt un tūkstoškārt izmīņātajām sliedēm. Nu tad beidzot, pēc garās, tumšās ziemas izelpoju es, un drīz vien nolemju, ka jāsagādā jauna ķerra āra darbiem gan tādēļ, ka pavasaris, gan tādēļ, ka vienkārši gribas.
Dzīve jau nekad neafišē savus īstos varoņus. Mēs tikai iedomājamies, ka esam nevaroņi, bet patiesībā taču MĒS VARAM. Esmu pārliecināta, ka tāpat kā vēl nupat mēs piedzīvojām mediju, kino, interneta un citus bumus, priekšdienās mūs sagaida intuitīvā potenciāla uzplaukums.
Turpinājums sekos.
* Rakstīšanas padoms no 1959. gada
Share this post