Pirmo reizi tās vietas tuvumā nokļuvu, šķērsojot dienvidu kalnus grīļīgā, cilvēku pilnā gruzīnu busiņā. Kādā putekļiem appūstā ciemā šoferis nobremzēja un mēs, pasažieri, izkāpām izlocīt kājas.
Turpat ceļmalā tika cepta un tirgota maize. Kāds pirka un ar rokām lauza vēl silto, balto maizi, cits meklēja kaut ko padzerties, bet es pāri aizai – tur, otrā pusē, pamanīju kalnu, uz kuru varēja nokļūt neticamā veidā – ar sagrabējušu un, kā tobrīd šķita, ārkārtīgi šarmantu gaisa vagoniņu, kas kā nenozīmīgs punkts karājās gaisā virs aizas.
Kad todien iekāpu atpakaļ busā un mēs devāmies tālāk, manī bija ieaugusi zināšana, ka tai vietā atgriezīšos.
Trauksme
Pagāja vairāki gadi, un es biju klāt. Iekāpjot miniatūrajā gaisa vagoniņā, šķita, ka pārstāšu elpot. Biju satraukusies. Kā nekā pēkšņi piepildījās sapnis, un tad vēl šis vagoniņš – tas tomēr nešķita sevišķi uzticams.
Tikai tad, kad salonā parādījās otrs pasažieris – mazs puika, kuram pie rokas caurspīdīgā maisiņā bija viens vienīgs kakao iepakojums, spriedze izzuda.
Pēkšņi viss bija tik vienkārši un acīmredzami, ka nebija šaubu – mēs izdzīvosim. Kopā ar večuku – vagoniņa uzraugu – mierīgi šķērsojām aizu. Kaut kur dziļi lejā zem mums tecēja upe, un nu jau izkāpām otrā pusē.
Šo vietu un kalnu, kurā varēja rausties uz augšu vien, sauca par Tago.
Apmetne
Uzčāpoju līdz stilīgajai apmetnei ar baltajām, greznajām teltīm, no kuru lodziņiem pavērās skats uz kalniem. Atrados vismaz kilometru virs jūras līmeņa. Karaliski! Apmetnē varēja dzīvot, nakšņot, ēst un rītos nodarboties ar jogu, tomēr vienatnē nevēlējos te palikt.
Nejutos gatava šejienes noteikumiem, taču noteikti vēlējos atgriezties kopā ar draugiem – savējiem.
Ciems
Apstaigāju nelielo ciemu. Ar zemei pieplakušām, vienkārši, toties pamatīgi izgatavotām ēkām ciems bija pieaudzis Tago kalnam. Ciems un kalns – tie jau sen vairs nebija atdalāmi.
Vīrieši pārvietojās ar bobikiem un džipiem, sievietes turējās māju logos vai dārzos, kamēr bērni šai robustajai kalniešu dzīvei piešķīra vieglumu un dzīvesprieku.
Kalns bija nošķirta vieta.
Izpētīju, ka vienā no filipīniešu valodām vārds “tago” nozīmē gan slēpšanos, gan arī kaut kā glabāšanu nākotnei. Šķita, ka tas viss bija saistīts.
Vietējie apstrādāja zemi, audzēja lopus un, kā jau Gruzijā, vienmēr kaut ko būvēja un remontēja. Te mitinājās labi ja daži simti ļaužu un skolā skolotāju bija tikpat cik skolēnu.
Ziemās kalns, tā nami un līkloču ceļi tika apsegti ar biezu, baltu sniega deķi. Ziemas Tago kalnā pārlaida drosmīgie. Pārējie laidās lejā uz maigo un silto ieleju pie jūras.
Izlūkos
Pēc ziemas, jau nākamajā pavasarī Tago kalna apmetnē atgriezāmies trijatā. Visi savējie. Bijām ieradušies izlūkos. Iegājām pirtī, palikām pa nakti. Nākamajā rītā pamanīju, ka draudzene, kura tobrīd atpūtās pie mums Gruzijā, pēkšņi izskatījās daudz labāk.
Šai kalnā bija apslēpts spēks.
Tikai gaisa vagoniņš bija pārstājis darboties – esot bijis pārāk bīstams. Kalns bija kļuvis par vēl nepieejamāku vietu.
Rudens
Tago kalns mani nelika mierā visu vasaru. Katru mīļu brīdi par to domāju. Kad beidzot oktobra vidū ierados uz attīrīšanās nometni, kas bija pirmreizējs, īpaši organizēts notikums, kalns bija noguris. Bet varbūt nogurusi biju es. Mēs bijām 15 cilvēku kompānija, un mūsu galvenais uzdevums bija gavēt. Vairākas dienas nelietojām ne ēdienu, ne dzērienu.
Pēc šīs tikšanās ar kalnu mana dzīve beidzot apgriezās kājām gaisā – bija slikti.
Visticamāk, tieši tāpēc kalns visu šo laiku mani bija saucis, lai gan ar šādu pavērsienu nebiju apmierināta. 1:0 kalna labā. Man tas nederēja.
Atkal pavasaris
Pienāca pavasaris, bija maija izskaņa un vēl viena attīrīšanās nometne. Es vairs nebiju tā pati Ance Jasmīna Monta – tikai mans vārds aizvien skanēja tāpat. Pa ziemu mans dullums bija atlaidies.
Arī kalns bija izmainījies.
Es pat teiktu, ka tas tagad vairs nebija Tago kalns, tas vienkārši bija kalns, un es nu nekādi nespēju ticēt, ka tas vēlreiz darīs man pāri.
Atkal bijām 15 cilvēku grupa, šoreiz lielākoties sievietes, un atkal gavējām.
Kalns bija uzplaucis.
Puķes un zāles, un ārstniecības augi visur, kur vien skaties. Novilku sandales un devos apgaitā. Saplūcu mazu neaizmirstulīšu pušķi un ieliku to tējas tasē.
Arī es tagad biju kā trauks – tukša tējas vai kafijas krūze. Vēders bija tukšs, un ticēju, ka pēc šīs nometnes nevis nokaltīšu un izbeigšos, bet uzziedēšu – jā, tāda bija mana apņemšanās.
Mana runa – mans stils
Vispirms, kā jau parasti, nācās atbrīvoties no liekajiem domu mudžekļiem un pagātnes rēgiem – tie aizvien uzvaroši klejoja apziņas dzīlēs, lai gan man likās, ka visi jau sen izvākušies. Nekā nebija. Piedalījos elpošanas sesijās, masēju vēderu, runājos, tādā veidā atbrīvojoties no visa, kas man vairs nederēja.
Attīrīšanās – gavēšana šajā gadījumā. Tā bija kas vairāk par sārņu izvadīšanu no organisma.
Es gavēju, jo vēlējos radīt tīru, mirdzošu telpu kā savā iekšpasaulē, tā ārpasaulē.
Pamanīju, ka vairs nemuldēju. Nemaz. Sākumā, protams, pretī dabūju dažus mutiskus uzbrukumus – ne cilvēki, ne arī es pati, neviens nebija pieradis, ka es neesmu tikai labā, tikai aizstāvošā, tikai tikumīgā. Ha!
Man sāka iepatikties mans jaunais stils – mana runa.
Ūdenskritums
Kādā dienā neplānoti atradām nelielu ūdenskritumu. Mums, ūdens izslāpušajiem, tā bija svētība. Kalns mūs mīlēja. Padzirdīja caur augumu, caur ādu. Atvēsinājāmies, atjaunojāmies, baudījām.
Mērcām ūdenī arī galvu un matus – ak, kas tas bija par kaifu!
Pēkšņi mēs, pieaugušas sievietes, atcerējāmies bērna prieku, mūsos mītošo blēņdaru garu – visu to, ko ikdienā mēdzām paslēpt zem pareiza cilvēka bruņām: aiz sociālās dzīves uniformām, mūžīgās varēšanas un darīšanas. Ha!
Mēs jau arī tagad nebijām nepareizas. Mēs vienkārši bijām. Ieklausījāmies mūsu augumos, kas neiebilda vēl kādu brīdi palikt ūdenskrituma vēsumā. Par uniformām un pareizo stilu, šķiet, visas bijām uz brīdi piemirsušas.
Piloši mati, slapjas drēbes, auksta, atdzisusi āda, kurai pārskrējusi viegla zosāda – mūsu seksuālā enerģija bija atmodināta, lai gan aizvien nebijām ne ēdušas, ne dzērušas.
Ieslodzītā
Citā dienā pirms elpošanas sesijas biju dusmīga. “Es šo vairs negribu, nevaru izturēt,” sūdzējos vienai no sievietēm. Laikam cerēju, ka arī viņa pievienosies manām gaudām, bet tā nenotika. Lai vai kā – es gribēju prom. Notīties, aiztīties, izkūpēt un tagad pat. Gribēju kaut ko citu – jebko, kas nebija ieplānots.
Man sāpēja mugura, galva, spranda. Man sāpēja viss.
Jutos kā mocekle, kuru vajag atbrīvot. Ko es te darīju?
Atbrīvojums
Nupat bija nolijis. Kalns smaržoja un mirdzēja. Atgūlos zālē uz jogas paklājiņa, ieritinājos guļammaisā un uz acīm uzliku pārklāju, lai ārpasaules gaisma nekairina iekšpasaules tumsu. Sāku elpot. Šoreiz elpošanas sesijai nebija nekādu norāžu.
Veselu stundu varējām elpot pēc saviem ieskatiem, un jau ar pirmajiem elpas vilcieniem es to sajutu – brīvību. Tā bija manī tāpat kā ilgi gaidītais vieglums.
1:1. Mēs ar kalnu bijām izlīdzinājuši visus rēķinus. Beidzot kviti, un vairs nevienas sāpošas maliņas.
Reibums
Elpošanas sesija bija beigusies, un pēkšņi man blakus uzradās divas dāmas. Gribot ripot lejā pa kalnu kā bērnībā. “Vai tu tā esi darījusi?” viņas jautāja. “Nē!” es knapi paspēju atbildēt, kad mēs jau bijām nogūlušās zālē un ripojām.
Pasaule tiešām griežas.
Tagad arī es to zināju, jo piedalījos, nevis stāvēju malā un kaut ko gudri spriedelēju.
Pārsteigums
Vienā no pēdējām nometnes dienām devāmies uz kalnu ezeru. Pa ceļam gan lija, gan bira krusas graudi, un stāvās takas pārvērtās par dubļainiem avotiem, kas aizrāva sev līdzi visu lieko – pērnās lapas, nokritušos zarus, jebko, kas trāpījās ceļā.
Arī kalns attīrījās.
Nopeldējušies un pēc tam vēlreiz salijuši, atgriezāmies apmetnē. Bija paredzētas vakariņas. Svētki!
Mana sirds bija nemierīga. Iepriekšējā reizē apmetnes pavāres laipni atteicās pagatavot mums ēdienu. Viņas, lūk, neprotot. Lai taisot mēs paši. Tā arī darījām, un es atcerējos to nogurumu, kas mani pēc tam pārņēma.
Šoreiz jau biju nobriedusi, ka būs jādarbojas pa ķēķi. No mājas biju paņēmusi pat priekšautu.
Izpakoju to no ceļasomas un devos uz ēdamzāli, taču priekšautu tovakar tā arī neapsēju. Vietējās saimnieces par visu bija parūpējušās, man atlika tikai sēsties pie galda un izbaudīt vakaru kopā ar pārējiem.
Pašām nezinot, apmetnes pavāres – kalna sievas ar spēcīgi grebtiem augumiem, melniem, viegli iesirmiem matiem un tumšām, dziļām acīm, mani bija atsvabinājušas no mūžīgās, visu varošās saimnieces lomas, kas man jau kādu laiku bija kļuvusi par šauru, par grūtu, par garlaicīgu.
Radītāja
Klusībā gavilēju. Svētki bija izdevušies. Vienkārši sēdēju pie galda. Šķiet, ka runāju maz, vairāk ieklausījos.
Fonā šķindēja trauki un bija dzirdama saviesīgu sarunu murdoņa. Gaisā jautās teju sataustāms apmierinājums.
Visi ar visu tika galā. Ne ar vienu nebija jāauklējas. Ļāvu pasaulei griezties, dzīvei ritēt, un tā arī notika.
Atvadas
Iepriekšējā reizē, kad devos prom no kalna, es nevēlējos atgriezties dzīvē. Varbūt vienīgi sapņot. Ha!
Šoreiz es gribēju dzīvot kā vēl nekad. Biju sajutusi lielu mīlestību no ārpasaules.
DALIES UN DOD – TĀ RODAS VIEGLUMS, teica kalns, pirms mēs šķīrāmies.
Sākums
Todien, pirms gadiem pieciem, varbūt sešiem, kad pirmoreiz pāri aizai ieraudzīju Tago kalnu, ar sabiedrisko transportu devos no Batumi uz Bordžomi. Zināju, ka var aizbraukt pa citu, daudz īsāku un gludāku ceļu, bet vienalga izvēlējos kalnu ceļu – nojautu, ka šoreiz tas ved nevis uz kāda cita, bet manis pašas stāstu.
Kļūsti par manu STĀSTU IEDVESMOTĀJU!
Info update: šobrīd stāstu iedvesmas kontā 37 eiro. Paldies Tev!
Share this post