Instagrama un feisbuka aplikācijas izdzēstas. Vēl viena, ak, īstenībā miljoniem, miljardiem pasauļu no manis atdalījušās. Kā dzīvošu tālāk?
Vienīgais, kas man palicis no socplatformām, ir blogs. Plus, telegrams, vacaps, e-pasts komunicēšanai. Internets + telefons + sms arī man ir, par ko reizi mēnesī jānorēķinās. Elektrība ir un reizēm nav.
Māja. Ķermenis. Zeme zem kājām. Debesis. Putni. Koki. Zāle. Puķes. Cilvēki. Sajūtas. Blociņi - padaudz. Grāmatas - nedaudz. Krāsas. Istabas - dažas. Ēdiens. Rakstāmie. Halāts. Apģērbi. Tupeles. Dīvāni divi. Krēsli. Var saprast, ka no šī visa var nogurt. Vēl ķerra. Un es nemaz neesmu izgājusi ārpus savas sētas. Var saprast, ne? Ūdens! Ūdens man ir.
Vairāki šampūni, ziepes, diegi un adatas. Plīts, ledusskapis, krāsns. Jūtos gandrīz kā buržujs. Tikai darba man nav. Varbūt nevajag arī? Var gadīties! Ka nav, ta nav. “Jādara tas, kas patīk,” man visu laiku atgādina vīrs. Kas tad ir tas, kas man patīk?
Bučoties, dejot, kratīties, pazust, uzrasties, klejot, vazāties, runāties, klausīties, bļaustīties dažreiz un apskauties tik ilgi, cik nepieciešams. Smieties tā, lai ķermenis rīb.
Pašai jau sāk šķist, ka esmu diezgan interesanta!!! Kāpēc būtu jādara, jādzīvo tāpat kā visiem, kā citiem?
Te jau nekādu visu, nekādu citu nemaz nav. Pat kaķis no kaimiņiem šorīt vēl nav rādījies. Kas tās par iedomām, ka man vajag būt noderīgai tur, kur manis nemaz nav? Kamēr es esmu te.
Kad atveru durvis un eju ārā, pēkšņi uzspīd saule.
Share this post