Mazās, ikdienišķās darbības, kas uztur dzīves plūsmu, ir foršas un mīlīgas, jo pie tām ir pierasts, bet, šķiet, ikvienam ir vajadzīgas arī lielās, grandiozās lietas – notikumi, pieredzes, darbi, kas pāršķeļ laiku un telpu, uzspridzina līdzšinējos pieņēmumus un dienas kārtību, un pats galvenais – rada paliekošas, vēlams, ilgi gaidītas un vajadzīgas izmaiņas.
BET PIENĀKUMS SAUC!
Cilvēki ārkārtīgi DAUDZ KO, varbūt pat pilnīgi VISU dara tāpēc, ka pienākums sauc.
Tāpēc, ka tā būs vai būtu labāk.
Tāpēc, ka pasaule gaida.
Tāpēc, ka kāds ir jāglābj.
Tāpēc, ka tāpēc.
Tāpēc, ka citādāk nevaru, neprotu, neesmu radis.
Tāpēc, ka nevaru pateikt NĒ.
Tāpēc, ka piestāv.
Tāpēc, ka tas ir nākamais solis vai līmenis.
Tāpēc, ka es vai tu, vai mēs abi esam labie.
Ja ir simtiem jautājumu, bet nav nevienas pašas īstas, viegli trīsošas, tikko nojaušamas atbildes, kas tevi iekvēlina, tā NAV TAVA LIETA.
NEATRAUJOTIES NO SEVIS
Ir jābūt saucienam un ir jābūt atbalsij. Ir jābūt SAPLŪSMEI, klikšķim. Lielā lieta nav pieejama jau gatavā veidā. Lielās lietas neizliek pārdošanā lielveikalos – vismaz es tur nevienu nekad neesmu nopirkusi. Lielās lietas var sajust, uzost un tām ir jādodas pakaļ.
Jā, jādodas. Lielās lietas neviens nepienes klāt uz paplātes. Tiesa gan, tās tiešām var atrasties uz paplātes, bet pakaļ tāpat būs jāaiziet.
Lielās lietas notiek paļaujoties. Tās ir kā piedzīvojumi, kuriem tu dod iespēju dzimt, dzīvot vai mirt, un katrs etaps ir vienlīdz svarīgs. Katrai lielajai lietai ir elpa un balss – tava elpa un balss. Tai ir arī potenciāls, kas ir tieši proporcionāls tava auguma un gara potenciālam, tāpēc var gadīties, ka lielā lieta iesākumā nav nemaz ne tik liela, ne grandioza.
Viens solis, varbūt divi. Viena pastaiga. Viens teikums – uzrakstīts, pēc tam nosvītrots. Viena dziesma – tā arī nekad nesarakstīta, toties izsapņota, varbūt pat izdzīvota.
Viena diena bez taustāmiem rezultātiem, toties godīgi un bez izlikšanās.
PAMATĀ IR INSTINKTI
Lielās lietas ir mežonīgas, varbūt pat dzīvnieciskas. Ierodas nelaikā. Apstādina skrējienā. Sajauc kārtību tad, kad viss beidzot salikts pa plauktiņiem. Tieši tāpēc vairums ļaužu ar lielajām lietām aci pret aci tā arī nekad nesaskaras. Paliek gribot. Paliek gaidot. Paliek čīkstot, pīkstot, gaudojot. Kamēr tu ej.
Varbūt tu šobrīd virzies pretī savai lielajai lietai kā salīkusi veča trīcošām rokām, kūju pie sāna, bet tu ej. Tas ir svarīgi. Tas skaitās.
Tu VIRZIES, kamēr pārējie neiet. CELIES, kamēr pārējie sēž dīvānā. IEKLAUSIES, kamēr pārējie nedzird neko. ESI KLĀTESOŠS, kamēr pārējie ir, bet nav. DZIEDI, kamēr pārējie tarkšķ. SMEJIES un izslēdz radio. IEJŪTIES klusumā. PIERODI tukšumā. NEPIEĶERIES panākumiem. PAEJ MALĀ no sava ego.
SEKO RADĪŠANA
Lielā lieta, starp citu, nav darbs, mašīna, māja, vēl kādas lietas, kurām ir tirgus vērtība.
Lielā lieta ir viss tas, ko tu ar savu darbu, mašīnu, māju, vēl kādām lietām, RADI.
Ko tu radi? Ko es radu? Lūk, divas lietas:
1. Pirms dažām dienām spontāni sajutu, ka jānodēvē šis blogs pa jaunam – AUDIOVIZUĀLA SVĒTNĪCA. Tā nu tagad mēs atrodamies svētnīcā. Turpinu darboties, jo izskatās, ka lielās lietas aug, veidojas, transformējas tāpat kā mēs, un tas viss nenotiek vienā dienā.
2. Nupat izdzēsos no pēdējām citu vadītajām virtuālajām domubiedru grupām. Tagad esmu sastopama tieši vienā grupā, un tā ir manis PAŠAS RADĪTA, ha! Enerģētiskie svaru kausi ar ārpasauli nu ir līdzsvarā.
PARĀDĀS GARŠA
Lielās lietas atstāj NEVAINOJAMU PĒCGARŠU – tā ir nekļūdīgākā to atpazīšanas zīme. Gribētos šo izcilo pēcgaršu piešķirt ne tikai atsevišķiem notikumiem no dzīves, bet dzīvei kopumā – tātad šim brīdim, un es novēršos no rakstīšanas.
Durvis uz āru vaļā. Viegli līst, un lietus čaukstina zaļās, sulīgās koku lapas. Dzirdams, kā gaiļi dzied – kā jau vienmēr. Cikādes čirkst. Dzidra dienas gaisma un miers.
AMPLITŪDA UN JAUDA
Lielās lietas var būt tik lielas, cik lielām atļauju tām būt. Turklāt lielums ir relatīvs. Vienam vajadzēs pasaules skatuves, otram pietiekami liela būs neuzkrītoša dzīve, un abas ir lielas lietas. Daždien liela lieta ir sašķirot un salikt pa pāriem izmazgātās zeķes, bet citreiz spontāni šķērsot 150 kilometrus pa Mazo Kaukāzu ar kājām. Dzīve ir pārsteigumu un iespēju pilna. Ne vienmēr man pašai tas viss arī jārada. Jāpieredz gan.
ATVĒRTĪBA, JŪTĪBA, IZŠĶIRTSPĒJA palīdz izkustēties no vietas.
Parasti cilvēks no mazotnes tiek trenēts raudzīties uz āru, skriet pakaļ, kopēt uz nebēdu un gan jau būs, bet nē. Apmēram pusmūžā sanāk aplauzties. Tāpat kā lielākā daļa rietumnieku esam mācīti sasniegt mērķus. Ja neizdodas, automātiski ieslēdzam pārdzīvojuma režīmu, bet kāpēc? Ir lietas, kuras mums vairs nav vajadzīgas, un ir liela lieta zināt, kuras tās ir. Tērēties, tiecoties pēc izmisuma, nav jēgas.
SPĒKS, IZTURĪBA, PRĀTA ELASTĪBA un PACIETĪBA ļaus lielajām lietām nenonest mūs no kājām.
AR VĪZIJU NEPIETIEK
Kādu laiku lielā lieta pastāv kā VĪZIJA. Piemēram, māja vai ekspedīcija. Ir plāns, priekšstats, projekts. Ir SAJŪTA, ka tas būs, notiks!
Bez sajūtas NEBŪS un NENOTIKS, pat ja notiks.
Kādam manam paziņam ir māja, mašīna, sieva un bērns. Ieejot viņa mājā, paliek neomulīgi. Māja ir liela kā jau liela lieta, bet tā ir arī tukša un auksta, pat sterila – it kā šī ēka būtu radīta projekta atskaitei. Protams, šādi var dzīvot, tikai fonā vienmēr kaut kā nepietiks un nevarēs saprast, kas gan tas ir, kā šeit pietrūkt, kad viss acīmredzami ir?
Arī lielajām lietām vajag tavu sirds siltumu, tavu mīļoto sirdspukstus, tavu iekšpasauli – beidzot izgrieztu uz ĀRU pavisam. Lielo lietu dabā viss notiek no iekšas uz āru.
Share this post