Pirmajā vasarā, kad dzīvojām Sakartvelijas laukos, apmetāmies pie ciema turīgākā vīra un viņa sievas. Viņam piederēja vienīgais ciema benzīntanks, viņai – saldumu bodīte pie ciema skolas vārtiem, un abu savrupnamā pietika vietas dzīvošanai arī mums.
Pie nama ieejas bija kopts mauriņš, kurā auga palmas un eksotiski košumaugi. Tā nu es, beidzot piezemējusies laukos, kur gaiss atšķirībā no pilsētas smaržoja un biezēja, un elektrizēja maņas, ietērpos peldkostīmā un iekārtojos uz sauļošanās sesiju mīkstajā zālājā. Man likās, ka pēc samocītas dzīves pilsētā biju pelnījusi atpūtu pie dabas krūts, taču neviens cits tā nedomāja.
Visi, kas gāja garām vai iegriezās namā, apstājās un blenza tieši uz mani.
Pēkšņi turīgo ļaužu pagalmā bija uzradusies skulptūra, un tā biju es. Apbrīnojami, protams, tikai atpūsties šādā veidā nebija iespējams.
Atpūtas meklējumos sāku doties ārpus mājas.
- Kur tu ej? – tagad visi vēlējās uzzināt atbildi uz šo jautājumu.
Pat nezinu, ko es atbildēju, taču parasti vienkārši pagāju interesentam garām un atnācu uz teritoriju, kur bijām iecerējuši uzcelt savu māju. Te bija zeme, meistari vēl nebija uzsākuši būvdarbus, un neko vairāk jau arī man nemaz nevajadzēja.
Zeme.
Pasēdēju, pagulšņāju, patrenkāju govis, cūkas, kazas un suņus, kas Sakartvelijā allaž ir klātesoši, lai kur tu ietu, un biju gatava atgriezties atpakaļ dzīvē.
Zeme.
Tā mani uzrunā un saista dažādos veidos. Ir bijuši posmi dzīvē, kad vienkārši vajag doties.
Ik rītu izmesties ārā no mājas un iet, iet, iet.
Sevišķi raksturīga šī sajūta bija Latvijā, kad nācās dzīvot izteiktā šaurībā. Toreiz abi ar vīru saņēmāmies, sakrāmējām mugursomas un aizlikāmies uz Spāniju, kur mērojām vismaz 800 kilometru garo ziemeļu ceļu uz Santjago de Kompostela. Pagāja teju visa vasara, un pēc atgriešanās mājās nekas vairs nebija kā bijis.
Esot atpakaļ Latvijā, mani vairs neinteresēja materiālās lietas, kas mums piederēja. Es nevēlējos braukt pie savas mašīnas stūres. Nevēlējos ģērbties kā visi. Vispār neko vairs nevēlējos. Aizraujošie projekti, kuros iesaistījos, aši vien zaudēja savu burvību.
Vienīgais, kas mani kaut cik interesēja, biju es pati – kas par augstprātību, vai ne?
Vēl mani saistīja daba, tukšas vai vismaz ar liekām mantām nepārpildītas telpas un cilvēki, kas atšķīrās no pūļa.
Viss.
Tagad, 9 gadus vēlāk, domāju, ka tā, kas bija mainījusi manu uztveri, bija zeme, precīzāk – pēkšņā, ilgstošā un ciešā saķere ar fizisko, reālo zemi zem kājām, ko pieredzēju Spānijā.
Šobrīd, kad mitināmies mūsu teritorijā un Sakartvelijas mājiņā, zeme ir klātesoša visu laiku, un man ir sajūta, ka vēlos par to rūpēties. Mijiedarboties ar to. Vieni no jaukākajiem mirkļiem ir koku atbrīvošana no vīteņiem. Te ir džungļi, te ir pļavas, te ir putni, čūskas, ķirzakas, puķes, nezāles...
Te ir sava, absolūti pašpietiekama pasaule, kurā aizvien mazliet jūtos kā viešņa.
Tomēr aizvien biežāk paņemu ķerru, cimdus, kurus tāpat allaž caurdur akāciju un rožu dzelkšņi, tad vēl zāģi un dārznieku šķēres, un pazūdu džungļos.
Sāku iejusties.
Pirmo šī gada pērkonu un pirmos zibens zibšņus sagaidīju džungļos. Pirmo čūsku sastapu tepat zālē - precīzāk, uzgūlos tai tieši virsū un no tā, ka čūska man neuzbruka, piedzīvoju pamatīgu apstulbumu. Arī pirmo Eirāzijas zaļo dzeni pamanīju, rosāmies ap mūsu lauru krūmu.
Varbūt tieši šī pirmreizība un tas, ka nekad jau nemaz tā īsti nezini, kas tevi sagaida tepat uz zemes, ir visskaistākā dzīves mistērija, ko vēlos pieredzēt.
Šodien rit pirmā īstā vasaras diena – to varēja noģist jau pieceļoties. Ķermenis momentā atpazīst izmaiņas uz zemes. Āda smaržo pēc saules. Āra gaisma šķiet izbalināta. Šļakstāmies ar aukstu ūdeni, ejam uz ciema bodi pēc piena, izmētājam drēbes pa visurieni un no karstuma patveramies ēnainajās istabās.
Ir tāds teiciens, ka lauki ievelk.
Bet ja nu tā ir pati zeme, šis klēpis, kurā tev ļauts dzīvoties, rosīties, mīlēties, dauzīties un galu galā arī iemīlēties pēc sirds patikas?
Šovasar atgriezušies pat visi mūsu lauku kaimiņi, kuri citus gadus pelnīja naudu Eiropā.
Share this post