Tas sākās ziemā, tumsā, Latvijā.
Bija pienācis kaut kāds galējais punkts dzīvē, kad apjautu, ka manā ķermenī un prātā aizvien ir saglabājušies gana daudz dažādu pieradumu šablonu. To dēļ dienu no dienas darbojos kā labi saprogrammēts robots. Nolēmu, ka būtu vērts novecojušo domu modeļus palaist vaļā. Lai šie beidzot nosprāgst un miers. Ha!
Un tad sākās.
Pēc dabas esmu slinka, dzīvnieciski* slinka. Vienkārši vēlējos atbrīvoties no nevajadzīgu domu formulām, kurām kā uz burvju mājienu sekoja ķermeniska aktivitāte, par kuru pati gan vairs pat nebrīnījos. Uzņemties jaunas prakses negribējās. Kaut ko praktizēt un piekopt man bija apnicis.
Jā, instagramā redzēju, kā cilvēki cītīgi vingroja (un to visu iefilmēja!), šķobīja seju un ņurcīja ādu, un sauca to par sejas jogu (nesapratu, kāpēc to visu darīja tikai sievietes?). Vēl kāda lēkāja, kratījās vai kā citādi izpildījās, piemēram, publicējot vairāku tūkstošu sirsniņikonu vērtu citātu, ko ar melnu marķieri bezrūpīgā rokrakstā bija ierakstījusi piezīmju blokā.
“Tev ir tiesības nodarboties ar mākslu katru dienu,” citāts bija kaut kas no šīs sērijas.
Arī ārpus interneta man neklājās labāk. Pamanīju, ka it visi, ko sastapu, vai nu pa tiešo – bladāc – vai starp rindiņām kā jau īsteni letiņi man kaut ko ieteica – tostarp arī dzemdēt bērnu, jo es taču viņu varēšu visur ņemt līdzi. Labi, labi. Sakarīgākais un reizē arī vienkāršākais no ieteikumiem bija tīmeklī pameklēt paraugu – cilvēku, kam es vēlētos līdzināties. Impulsa dzīta sāku sekot ar viļņainu matu ērkuli apveltītai modelei instagramā, kura publicē slejas Vogue. Tiešām? Nē. Atsekojos.
Kaut kādā ziņā pat jutos īpaša. Izlēcēja, ha! Ko dara izlēcēji? Viņi notic savam dzīvnieciskajam instinktam un ielien alā.
Atcerieties taču, ka ir ziema, tumsa, Latvija.
Realitātē tas notika šādi – iegāju istabā, aizvēru durvis, izslēdzu mākslīgo apgaismojumu. Parasti šāda noskaņa mani mudinātu uz rakstīšanu, jo tā tas vienmēr sākas – klusumā, norobežojoties no visiem, manī pēkšņi dzimst kāds teikums, ko, protams, vēlos pierakstīt – kurš tad tā nedarītu, vai ne? Taču šoreiz viss bija citādāk.
Nosēdos dīvānā. Man vajadzēja atvilkt elpu. Nē, tikai nekādus elpas vingrinājumus! Nē, lūdzu, nē!
No prāta atvairīju visas tā piedāvātās variācijas par to, ko man tagad vajadzētu darīt. Sūtīju savu prātu ratā. Neklausījos tajā. Tā vietā klausījos saviem domu mudžekļiem cauri. Ja nu ir iespējams dzirdēt sev un pasaulei cauri?
Tā kā abas manas rokas bija brīvas, sajutu, ka tās vēlas kaut kur ieķerties. Pie kaut kā pieturēties. Parasti jau arī kaut kas man bija pie rokas – rakstāmais, klade, kompis, krūze, panna, kāds cilvēks un tā varētu turpināt bezgalīgi. Taču šoreiz biju tikai es un telpa – mana simboliskā ala mazmazītiņas istabas izskatā. Pilsētas trokšņi aiz loga un sarunas blakusistabā – tas viss itin kā pazuda otrā vai varbūt pat trešā plāna miglā.
Ar katru sekundi ārpasaules kairinājumi izkūpēja gaisā un itin kā iekļāvās pilsētas ainavā ar privātmāju skursteņiem, kas, smaržodami pēc kardamona, raidīja gaisā dūmu signālus. Mana roka (īpaši labā) ik pa laikam instinktīvi vēlējās kaut ko satvert. Pamanīju, ka roka reaģē uz dažām domām, kas pazib prātā. Ko darīt?
Atbalstu ārpasaulē nebiju gatava meklēt, tāpēc paliku savā alā.
Tiklīdz roka saspringa un žņaudzās dūrē, es to apzināti atslābināju. Noguldīju, izpletu, noglāstīju. Mana nabaga roka!
Pa ziemu iegriezos savā alā regulāri. Strādāju ar savu roku – tā pēkšņi bija kļuvusi par manas dzīves epicentru un būtiskāko indikatoru. Tā par mani zināja visu. VISU.
Protams, ka dzīve apmeta kūleni.
Kuram gan šai pasaulē ir vajadzīgs cilvēks, kurš labāk klusu sēž alā, nekā sarunājas, piedalās izpriecās, kaļ nākotnes plānus, aktīvi darbojas, praktizē šo un to? Tomēr es atradu tādu cilvēku, kuram es biju vajadzīga ar visu savu alu un nabaga roku. Tas cilvēks biju es pati.
Izlēcēja. Brīvdomātāja. Jā, te nu es biju.
Pirms pusotra gada, esot pie pilna saprāta, pieteicu dalību īpaši izveidotā tumsas istabā. Tajā vispār nebija gaismas. Toreiz tumsā pavadīju trīs dienas, bet man nebija ne jausmas, ka arī turpmāk dzīvē, kurā gaisma ar tumsu mijas ik pa 12 stundām, vajadzība pēc tumsas un pieklušanas tikai pieaugs. Ala, noslēgta telpa bija risinājums – tāds kā drošības skafandrs, kurā pieņēmu visu, kas esmu. Atbrīvojot roku, palaidu liekos un smagos domu sablīvējumus – to, kas es neesmu vai vairs nespēju būt.
Ziema turpinājās.
Uzaicināju i draugus, i paziņas i iz īstās, i iz tīmekļa dzīves pārgājienā. Kamēr staigāju sažņaugtu dūri, es šādu izlēcienu neatļāvos. Tagad pat ledus netraucēja. Pārgājiens izdevās.
Kādā citā ziemas dienā Aminori mākslas galerijā Rīgā mani uzrunāja kāda, šķiet, bērniem domāta grāmata. “Sirds plaukstā” – kā varat nojaust, visu par rokām, dūrēm un plaukstām uztvēru ar lielu interesi. Stāsts, turklāt meistarīgā vieglumā uzrakstīts, bija par meiteni – izlēcēju. Ahā! Tātad par tādām raksta grāmatas.
Ziemas dienām ripojot uz priekšu, vairs neuzņēmos darbus, kas acīmredzami bija jāizdara citiem – pašiem. Es to vienkārši nespēju. Ķermenis nekustēja ne no vietas, tā parādot, ka tas atsakās kalpot novecojušajām domu shēmām. Kas agrāk darbojās, tagad vairs nestrādāja. Liecies mierā, vecenīt.
Februārī neaizbraucu praktizēt apzināto gavēšanu uz tuksnesi, lai gan biļetes jau bija iepirktas un tuksnesī atšķirībā no Latvijas vismaz pa dienu spoži spīdētu saule. Šķita, ka nespēju pamest savu tumšo alu, lai gan ziemas izskaņā es tīri labi iznācu no alas ārā, turklāt biju aprīkojusies ar zināšanām, kuras gadu gaitā biju sasmēlusies. Par radīšanu, publicitāti, baudu. Manas rokas pēkšņi bija gatavas padalīties. Viss ķermenis deva, dzemdēja, darīja, runāja, uzklausīja. Sanāca vesels notikums – kopā sanākšanas svētki Rīgā, uz kuriem saradās ļaudis no malu malām. Ko darījām? Veco stāstu vietā radījām jaunus un baudījām kopības garšu.
Aiz loga aizvien uzstājīgāk sāka čivināt pavasaris.
Prātā iešāvās vēl viens pārgājiens. Aidā! Atkal sasaucu ļaudis. Vīrs palīdzēja. Draugi palīdzēja un atsaucās. Dažiem šis bija riktīgs izrāviens, negaidīts un sevī iekšā tomēr ļoti gaidīts pavērsiens. Dažbrīd gājām, sadevušies rokās kā atmodas dalībnieki. Atkal kopā.
Pirms nedēļas nu jau ar jūtamu iekāri pametu savu Latvijas alu pavisam un piezemējos Sakartvelijā. Mūsu ielejas gaiss tumīgi smaržo pēc Kaukāza plūmju aliču ziediem. Tiesa gan, izteiksmīgi žestikulējot ar rokām, kaimiņi stāsta, ka – cik neierasti! – pa ziemu uzsnigusi metru, varbūt pat divus metrus bieza sniega kārta. Lai gan mēri un viedokļi par sniegsegas biezumu atšķiras, ir skaidrs, ka arī šejienes zeme pa ziemu ielīda alā, nošķīrās.
“Ko jūs tikmēr darījāt?” jautāju kaimiņiem, a šie tik ieurbjas manī lielām, spožām kaukāziešu acīm. “Kas tad mums? Malka ir! Sēdējām istabā! Suņi takas iemīdīja,” šie draiski klāsta. Nekas slikts taču nav noticis!
Zeme jau atkal zied, lai gan drīzumā tikšot atcelti tiešie avio reisi Kutaisi – Rīga, ar kuriem biju paradusi lidināties.
Un tavu brīnumu – vecais stāsts tik tiešām ir nobeidzies.
Turpinājums sekos.
* Tāds, kas ir tīri fizioloģisks un nav pakļauts prātam.
Share this post