Radīšana: reportāža

Iespējams, šis tev nepatiks, bet radīšana pieprasa arī aktīvu rīcību. Ne uzreiz, ne vienmēr. Visticamāk, nevajadzēs arī lēkt kājās un uz visskaļāko izkliegt savu sāpi pasaulei. Atļaušos apgalvot, ka radīšana ir pateicības un iedvesmas māksla, kurai vienkārši nevajag sēdēt virsū. Reizēm viss, kas jāizdara, - nedaudz jāpavirzās uz vienu vai otru pusi, jo pat nelielām izmaiņām ierastajā dienaskārtībā un domāšanā piemīt radīšanai nepieciešamais potenciāls.

Divas dienas ir lijis un šobrīd beidzot nelīst.

Man vajadzēja pamest māju, savu pielijušo pagalmu, iekāpt taksītī – vecā mersedesā, kas atgādināja volgu, un šoferim bija liels deguns un lielas ausis. Tas bija lāga vīrs, kurš savu auto vadīja tik pārliecinoši kā kuģi un nogādāja mani pilsētā.

Uz ielas satiku savu paziņu Tamunu, kura man atklāja to, ko jau zināju, - šeit, Gruzijas provincē, sievietes nevingrina un neizkustina savus augumus. “Tas ir tabu,” Tamuna teica un jau atkal lija. Es grasījos nopirkt lietussargu, ko tomēr nenopirku. Arī Tamunai bija jādodas uz tirgu pēc maizes un pārtikas, un pēc tam uz mācībām universitātē.

Kad mēs šķīrāmies, kaut kas bija iekustējies, un tas bija šīs stāsts.

Tieši mazās, neplānotās dzīves epizodes mani mudina rakstīt un neapstāties. Apsēdos centra kafejnīcā, paņēmu kladi un rakstāmo. Pēc ilgas pauzes vienkārši uzrakstīju pirmos vārdos, kas ienāca prātā un bija neapstrīdami patiesi.

“Divas dienas ir lijis,” tas tagad bija pateikts ar melnu tinti uz baltas lapas, un es jutu, kā mans stāsts sāka elpot, un tas bija atbrīvojoši. Turpināju rakstīt. Ar katru rindiņu palika vieglāk, un arī pilsētā iespīdēja pirmie saules stari pēc lietus.

Mani pārņēma viegla eiforija. Plūsma.

Tā pati iela, ko redzēju pa logu un kas nupat bija mašīnu pilna, nu bija teju tukša, plaša.

Arī policisti, kas visu laiku drūzmējās pie saldējuma kioska, bija pazuduši, taču daudz grūtāk man bija noticēt, ka vēl vakar un pat pirms dažām stundām es atrados mājās un nespēju radīt. Man bija nepieciešama atpūta un atslābums. Iegremdēšanās sevī un lietū.

Uz divām dienām izslēdzu telefonu un nemaz neskāros tam klāt. Lasīju. Gulēju. Sapņoju. Nedaudz ēdu. Protams, es gribēju rakstīt, radīt, bet nesanāca. Pakļāvos ķermenim, kurš vēlējās atpūsties. Biju savā nodabā.

Esmu pārliecināta, ka dažreiz nerakstīt, nerunāt, neizpausties ir jaudīgāk nekā rakstīt, runāt, izpausties.

Ļāvu sev atpūsties līdz tam maģiskajam momentam – robežlīnijai, aiz kuras vairs nav iespējams neradīt.

Kurš teicis, ka radīšanai vajag mieru, perfektus apstākļus? Bieži vien tai vajag pretējo – troksni, trauksmi, ārēju spiedienu, kas saplacina tiktāl, ka padodos. Radu. Pēkšņi spēju atrast īsto vārdu vai pat divus, trīs vārdus, kas iešūpo stāstu. Aidā! Esmu zirgā, pat ja nezinu, uz kurieni šis ceļojums mani aizvedīs, jo pēkšņi es esmu droša par sevi.

Es uzticos sev un stāstam, kas dzimst.

Nesteidzoties, apdāvinot sevi ar atelpas pauzēm, turpināju rakstīt. Radīšana ir fiziska prakse, tāpēc no kafejnīcas, kurā, starp citu, skanēja bezgaumīgi skaļa mūzika un vienīgā oficiante mazgāja grīdu, pārcēlos uz parku. Viegli lija, un vietām uz papīra izplūda tinte.

Atkal plūsma.

Nozvanīja baznīca. Vienreiz, divreiz, ceturto reizi un piekto, un vairāk man nevajadzēja ne zvanus, ne citus ārējus pierādījumus savai varēšanai. Biju īstajā laikā un vietā. Lija stiprāk. Pauze.

...

Pa zemes ceļu nāku mājās. Līdzās krējumam, veļas pulverim un citiem pirkumiem manā mugursomā atrodas klade ar stāstu, lai gan tobrīd nenojaušu, ka tas ir arī gatavs.

Kļūsti par “Detoxed Paragraph” STĀSTU IEDVESMOTĀJU!