Svaigs gaiss

Rīta migla pamazām izklīst un istabā ienāk Valters, mans vīrs. Sagatavojis un atnesis manu mazo, mīļo brokastu paplāti – nedaudz gaļas, desa, divas olas, sviests. Pēdējās nedēļās daudz esmu bijusi prom. Prom no mājas, no vīra, no plīts, no saviem džungļiem, no sava ciema.

Nepilnu nedēļu biju kalnos. Gavēju, attīrījos, kustējos. Pēc tam atgriezos zemes dzīvē. Ēdu restorānos. Sēdēju kafejnīcās.

Visu šo laiku mani appludināja un no manis pašas nerimstoši plūsmoja stāsti un runas.

Es klausījos, satikos, iepazinos. Biju kopā ar cilvēkiem, no kuriem lielāko daļu sastapu pirmo reizi.

Tagad ir neierasti, ka mājās esam mēs divi vien – sieviete un vīrietis. Nevienam nekas nav jāstāsta. Nekur nav jābūt. Klusējot apēdu brokastis ārā uz lieveņa. Rīta gaiss ir spirgtas dzīvības pilns, ik zāles stiebrs viegli aprasojis. Izbaudu šos tagadnes momentus, lai gan apzinos, ka manai būtībai vairs nepietiek tikai ar ārējās pasaules daili vien.

Nošķiršanās

Pirms pāris gadiem tepat Gruzijas laukos aizvadīju savu pirmo vasaru vienatnē. Tolaik manā dienas režīmā bija pāris punktu. Saules sagaidīšana rītausmā bija punkts numur viens. Saules pavadīšana vakarā bija otrais punkts. Biju nosauļojusies.

Rītos cēlos ar uzrāvienu. Staigāju basām kājām. Naktīs labi gulēju. Ēdu veselīgi.

Manā ēdienkartē nebija cukuru saturošu produktu. Neēdu pat augļus. Brīvajā laikā zīmēju kailas sievietes un rakstīju dienasgrāmatu.

Lieki būtu piebilst, ka šī vasara atstāja manī pēdas, kas nekur nav pazudušas. Es ieguvu stabilitāti, izturību, jaudu, taču apzinājos, ka šādi nevarēšu dzīvot mūžīgi.

Pat vasara var apnikt. Pat saullēkti un saulrieti var kļūt garlaicīgi.

Taču visvairāk es ilgojos pēc vīra. Vasaras izskaņā viņš atgriezās. Mainījušies bijām mēs abi.

Dažu mēnešu laikā mūsos bija satecējis briedums, lai gan fiziski atradāmies katrs savā pasaules malā. Interesanti, ka pēc šīs vasaras vēl vairākas reizes esam pavadījuši laiku šķirti, bet tas nekad nav bijis tik transformējoši kā toreiz. Iespējams, tā bija sava veida iniciācija, kuru nav vajadzības atkārtot.

Šī ir cita vasara

Es vairs neilgojos pēc vīra. Viņš tepat ir.

Negaidu sauli. Negaidu uz sauli. Tā atnāk un aiziet bez manas ziņas.

Es ceļos, kad ceļos. Guļos, kad guļos. Aizmiegu, mostos. Skrienu un steidzos. Piebremzēju. Nē, nespēju piebremzēt. Atkal steidzos. Uzskrienu kalnā. Vēl vienā kalnā. Plaušas pieplūst pilnas ar elpu. Ķermenis atveras dzīvei – visam tam, kas vairs nav un nemaz nevar būt kārtējais atkārtojums.

Galu galā es jau sen vairs neesmu viena, pat ja dažreiz tas aizmirstas.