Pa vidu starp to, kas vēl notiks, un to, kas jau noticis, atrodas brīvs lauks. Tagadne, balta lapa, kails augums, uzziedējusi puķe – it viss, ko tik ļoti gribētos notvert un paturēt mūžīgi, lai gan šķiet, ka tas nav iespējams. Kalnu takās salasītās un kabatās sabērtās zālītes izkaltīs, un piedzīvoto momentu košums saguls atmiņās. Izbalos. Tā sākas depresija, apātija, skumjas – pelēkā zona, šaurs tunelis, no kura vajadzētu laisties lapās, bet šoreiz es saku – paliec.
Te, šai vietā, kur nākotnes tēli vēl nav izsapņoti, un tai pat laikā gaisu nejauc pagātnes rēgi, atrasties nav nemaz tik vienkārši. Es pat nezinu, kur šī vieta atrodas un tālab līdz šim neuzdrošinājos tevi saukt līdzi. Te viss ir tik vienkārši, ka prāts mēdz uzkārties un līdz ar to apjūk arī modernais cilvēks. Viņš nezina, ko te lai dara. Par ko lai runā? Par ko lai uztraucas? Par ko lai rūpējas?
Vēlos tevi nomierināt. Arī es uztraucos. Arī es nezināju, ko lai dara. Arī es uzkāros, un tieši tad te, šajā brīdī, kur prāts pēkšņi ir uzsprādzis un tā rūpīgi izplānotās shēmas ir sadrupušas, es atklāju šo telpu – vietu, kur būt.
Te ir miers, kas ir neticami pasaulē, kurā valda miera deficīts. Te nav nekā lieka, kas ir jocīgi pasaulē, kur viss ir ražots, štancēts, pavairots. Ja arī kāds liekēdis pietuvojas, tas laipni tiek palūgts atstāt šo telpu. Tas nav nepieklājīgi. Šī ir īpaša vieta. Bezbiļetnieki netiek ielaisti. Tādi ir noteikumi. Cieņa pret sevi.
Ja vēl pirms dažām minūtēm vai varbūt pat sekundēm biju pārliecināta, ka šajā telpā uzturēties ir neiespējami, tad tagad šķiet, ka sāku iejusties. Varbūt nav nemaz tik traki, ko? Varbūt šī zona nav nemaz tik pelēka un šaura? Varbūt tās, kas ir pelēkas un šauras, ir manas domas?
Iesākumā no visa jaunā un nezināmā ir bail.
Te es atkal runāju par sevi, un tā ir vēl viena šīs vietas īpatnība – te, šai telpā, tu sāc vēlēties runāt, izteikties, izpausties. Jā, var būt, ka tu klusē. Ilgi klusē. Vai varbūt klausies. Ieklausies. Kādu laiku nedari neko vai arī dari aplinkus lietas, ej apkārtceļus, bet tas viss vienalga skaitās.
Tu vienkārši vēl neuzdrīksties pāršķelt svēto laiku un telpu. Tu pret to izjūti bijību, un es tevi pilnīgi saprotu. Tev tāpat kā man ir bail savu jaunatklāto telpu dāvāt pasaulei. Ja nu es izskatīšos pēc muļķa? Ja nu mani nesapratīs? Pag, un kas šī vispār ir par vietu? Kur es atrodos?
Visticamāk, tā arī notiks. Iesākumā tu būsi idiots. Tevi nesapratīs. Tev šķitīs, ka neviens tevi nepieņem un ka nevienam tu neesi vajadzīgs, un tas ir labākais, kas var notikt.
Es atceros savu pirmo zīmējumu. Man bija seši gadi. Vienīgais, kas toreiz bija svarīgi man, - lai mans zīmējums patīk manai mammai. Tās bija visas manas ambīcijas. Mammai nepatika. Viņa nebija vainīga. Mūsu gaumes atšķīrās. Tiesa gan, manas rozā brilles attiecībā pret to, ko spēju radīt pati savām rokām, bija izgaisušas uz visiem laikiem.
Tāpat kā miljoniem vai varbūt miljardiem cilvēku pasaulē arī es kļuvu par vienu starp daudzajiem, kas to tik vien darīja kā centās, bet tomēr no sirds tik un tā neticēja ne savam spēkam, ne talantam, ne burvju spējām.
Hallo!
Ilgus gadus jutos nederīga. Neiederīga. Man vienmēr pietrūka savas telpas.
Visticamāk, tieši tādēļ pirms dažiem gadiem nokļuvu tumsas istabā. Tas bija vienreizējs eksperiments, kurā kāda nomaļa viesu nama istabiņas tika transformētas laikmetīgās tumsas alās. Logi tika aizsegti, durvis aizlīmētas. Katram dalībniekam tika iedalīta pa tumsas istabai ar galdu, krēslu, gultu, dušu.
Labi, čau!
Trīs dienas tumsā. Zināju, ka man būs bail, taču it nemaz nenojautu, cik ļoti uzbāzīga man liksies apkārtējā pasaule, lai gan biju tumsas apņemta. Melnumā. Nekurienē. Mīkstā gaisā. Ēterā. Izplatījumā. Itin kā būtu izkūpējusi no zemes virsas. Visvairāk traucēja skaņas. Ausis aizdarīju ar ausu aizbāžņiem.
Dzirdēju elpu un balsi, kas auga manī un tai pat laikā plūda no manis ārā. Tā es atklāju telpu – šo vietu, kura no manis vairs nepazūd, bet pats galvenais – es tai noticēju. Noticēju sev. Sāku uzticēties sev.
Te, šai vietā, viss ir iespējams. Te dzimst nākotne un mirst pagātne. Te nav ne durvju, ne vārtu, ne tuneļu, ne pelēko zonu. Te tu pats esi durvis, vārti, tuneļi vai pelēka zona, vai ziedoša kalnu pļava, vai nekad nenovīstoša puķe, vai nekad neizbalojoša notikšana. Te, šajā vietā, tu esi radies un nerimstoši atkal un atkal rodies no jauna. To var saukt arī pavisam vienkārši – par dzīvošanu.
Viena vieta vienmēr ir brīva. Tā ir rezervēta tev. Bet ja tev šķiet, ka šodien te, šajā vietā, nav, ko darīt, piekāp rīt. Arī es reizēm no šīs vietas izvairos, un man ir aizdomas, ka tieši tāpēc pasaule man par to atgādina.
“Tu esi radītāja,” man pēkšņi kāds saka. Vēl kāds iesaucas: “Tu man rūpi.”
Tie ir pietiekami svarīgi iemesli, lai es nepazustu. No malas, visticamāk, izskatās pretēji – Jasmīna ir pazudusi savā istabā, pļavā vai kārtējā piedzīvojumā, lai gan tepat vien esmu.
Kļūsti par manu STĀSTU IEDVESMOTĀJU!
Baltā apmetņa radītāja - Zane Laizāne | RŪME
Foto - Valters Šverns | SEBASTIAN MONTA
Share this post