Visu laiku ir laiks

Cilvēki bezlaikā

Veltīts “AVE” notikumam Mazajā Kaukāzā, Sakartvelijā

Tas sākās rudenī. Mazā Kaukāza kalnos no mošeju skaļruņiem tika raidīti dziedājumi, kuru nozīmi es sapratu un nesapratu. Dziedājumi skanēja konkrētos laikos. Ļaudis zināja, cikos gaidāms rīta, cikos pusdienas, cikos vakara dziedājums, taču man ap to laiku visi laiki jau bija sajaukušies. Var teikt, ka es dzīvoju laika biezenī, tumē. Bezlaikā.

Es, protams, atšķīru dienu no nakts, tumsu no gaismas, taču bija dienas, kad visu dienu nespēru kāju ārā no ceremoniju kupola telts. Citi cilvēki, kas še bija atkūlušies, darīja tāpat. Man šķiet, mēs bijām pārguruši no laika. Mums vajadzēja attapties. Visu šo dzīvju laiku laikos laika mūsos bija bijis par daudz. Mēs bijām pārdozējuši laiku. Pulksteņus. Tikos un tikos. Un atkal pulksteņus. Tikos un tikos.

Un tagad bang, bang. Lielais sprādziens.

Rudenī, Mazajā Kaukāzā, teltīs, kur pavadījām dienas desmit.

Te, kur šķita, ka atrodies nedaudz augstāk par zemi, lai gan aizvien biji uz zemes, dienas sākās un beidzās bez mūsu ziņas.

Naktis pienāca un izbeidzās bez mūsu ziņas.

Šakāļi gaudoja bez mūsu ziņas, ik vakaru iesvētīdami tumsu, tās iestāšanos.

Kaut kad putni čivināja. Kaut kad suņi rēja. Kaut kad Mazā Kaukāza ciema ļaudis smējās un darbus apdarīja.

Pat mošeju dziedājumi, kas skanēja pāri kalniem – tie sākās un beidzās bez mūsu ziņas, un kādā brīdī es tos vairs nedzirdēju vispār. Tie izčibēja no manas apziņas un, pagaisuši no manas apziņas, tie vairs neeksistēja arī pasaulē.

Īsi sakot, es biju pazaudējusi laika izjūtu. Pa īstam.

Pēc atgriešanās zemes dzīvē no Mazā Kaukāza es cerēju dzīvot kā līdz šim.

Laikā.

Telpā.

Ar pulksteni. Ar tikiem un tikiem. Ar tiem un šitiem.

Bet man vairs nesanāk.

Apkārt manai telpai vējš uznāk un pazūd.

Apkārt manai telpai saule. Atnāk un aiziet.

Cilvēks, cilvēki. Atnāk un aiziet no manas telpas, atgriežas vai arī neatgriežas. Daži paliek, nezūd miglā.

Apkārt manai telpai gaiss. Daudz gaisa visu laiku.

Daudz laika bez saules.

Daudz laika ar sauli.

Daudz laika ar cilvēkiem.

Daudz laika, darot lietas.

Daudz laika runājoties.

Daudz laika klusumā.

Daudz laika sevī.

Daudz laika Tevī.

Daudz laika gaisā.

Daudz laika vējā un bezvējā.

Daudz laika uz zemes.

Vienkārši daudz laika visu laiku kā nekad agrāk.

Pirmā maltīte pēc nedēļu ilgas atslodzes

Cilvēki bezlaikā dodas tālāk