Mūsu ciema centriņš ir maziņš. Ja, piemēram, centriņā iebrauc smagais auto – liela fūre – tas aizsedz skatu uz abām piparbodītēm, kas ir centriņa galvenie elementi. Vispār mūsu ciemā ir tā – viena bode večiem, otra večām, jo vienā veikaliņā tirgojas vīrietis, bet otrā sieviete, kuri nav vīrs un sieva. Tad nu kungi vairāk mīcās ap vīriešu bodi, bet ciema sievas sasēžas uz taburetēm sieviešu veikalā, turklāt vīri parasti redzami grozāmies ārā pie bodes, bet sievietes mūždien satupst veikala dziļumā, un tā tas centriņā notiek, kopš esam šeit.
Te, Sakartvelijas mazajā ciemā, ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem mitināmies ceturto vai piekto gadu – neviens vairs nevar pateikt precīzi, jo laukos tā vienkārši notiek – kamdēļ skaitīt laiku, ja tas vienkārši ir?
Mūsu mazais ciems ir lielās pasaules spogulis. Cilvēki dzimst un mirst, precas, aizprecas, aizbrauc un atgriežas. Līdzīgs scenārijs teju katrā ģimenē. Līdzīgas gaitas. Līdzīgi, līdzīgi. Pat elektriskās plītiņas un servīžu komplekti visiem līdzīgi.
Es vairāk vai mazāk turos nomaļus. Pašai savas takas, pašai savi trauki un kastroļi, pašai savi nekrāsotie mati un nagi, lai gan visas manas kaimiņienes pucējas un pošas, piekrāso viena otrai matus, izlīdz ar manikīru, izmēra spiedienu, iešpricē zāles, ja kāds no tuvajiem apslimis.
Izlīdzēšana un palīdzēšana ir darbības, kas iegriež dzīvi ciemā un ar švunku uzkurbulē ciematnieku asinsriti, bet, ja kāds miris vai precas, vai dzimst, pamostas viss ciems, teju augšāmceļas.
Mašīnu virtenes, čaukstoši ietērpi, ziedu klēpji, augsti papēži, nospodrinātas laķenes. Pēc tam miers.
Miers.
Trauki nomazgāti, sēta izslaucīta, ciemiņi aizbraukuši. Dzīve itin kā apstājusies līdz nākamajai reizei – nākamajai nāvei vai jaunai dzīvībai. Tam visi ir gatavi visu laiku. Gatavi, ka neparedzams ārējs iemesls pāršķels rimto, tīro ikdienu, kurā laiks un enerģija plūst pāri malām, un tā arī notiek.
Atkal kāds nomirst, atkal kāds piedzimt. Tik dabīgi taču, vai ne? Nekas liels, nekāds varoņdarbs, un tomēr atkal viss ciems stāvus gaisā. Motori gaudo, ļaudis vai nu priecājas, vai slīkst izmisumā. Dzīve.
Es turos nomaļus.
Aizņēmos no kaimiņienes mikseri putukrējuma uzkulšanai un uzlakoju nagus. Uztaisīju pati savus mazos svētkus, par kuriem nevienu neinformēju. Iekšēja svētku izjūta, kuru laiku pa laikam vēlos izpaust arī uz āru, manī mīt kopš sevi atminos. Lai gan vēl ticamāk, ka tā nāk man līdzi kopš neatminamiem laikiem.
Patiesībā es teju vienmēr vēlos kaut ko svinēt un nesaprotu, kā var dzīvot bez svinēšanas. Kā var nebūt ko svinēt?
Iemeslu svētkiem redzu vienmēr un visur, bet, ja aptrūkstas iemeslu svinēšanai, kaut kas nav lāgā.
Lūk, pēdējos mēnešus kaut kas tiešām nebija lāgā.
Ne latvju izcili izceptās biezpienmaizītes, ne saldie riekstiņi, ne meistarīgi pagatavotie kapučīno, kas vienmēr bijuši mani mazie svētki ikdienas dunā, pēkšņi vairs nespēja mani piepildīt, tāpēc tikpat viegli un paļāvīgi kā mana ciema ļaudis aizvada starplaikus starp lielajiem godiem vai bēdām, arī es devu sev svētu mieru, taču manī sējās velnišķīgs nemiers.
Jutos nožēlojami, jo šķita, ka kaut kas ir jādara, bet man nebija skaidrs, kas tieši man būtu jādara. Ja tu no senčiem esi mantojis darba tikumu kā augstāko no visiem tikumiem, bet pēkšņi atļaujies nedarīt neko, tad sūdi ir lieli.
Tomēr es sekoju kaut kādai mistiskai savai sajūtai, varbūt pat spītam, kas neļāva padoties ārējiem impulsiem un kārdinājumiem.
Soli pa solim uzticējos kutelīgajam svētajam mieram un kādu nakti iztrūkos no miega ar atklājumu, ka ĶERMENIS IET GARA IZJŪTĀ.
Man tas bija atvieglojums, jo nu bija skaidrs, ka manam augumam nav nekāda sakara ar darba tikumu, kas ir izdomāts, iekalts smadzenēs kā bieds it kā nebūtu citu, aizraujošāku un kairāku tikumu, ko vietā likt.
Citā dienā apjautu, ka tas, kas man dzīvē ir jādara, nemaz nav saistīts ne ar maniem plāniem, ne uzskatiem.
Nomierinies, dāmīt, es sev teicu, jo, kā arī labi zināms no mūsu senčiem, CILVĒKS PLĀNO, DIEVS DARA.
Un tas gan ir pareizi teikts!
Nu arī man bija pienācis laiks pavākties malā un ļaut darīt dievam. Es neiebildu. Cik tad ilgi dievam pa kājām maisīšos?
Paņēmu otu un papīru, un zīmēju, vienkārši zīmēju. Palīdzēja arī tas, ka zīmēšanā nekad neesmu skolojusies. Nedomāju par rezultātu. Nedomāju par to, vai kāds sapratīs, ko mēģinu attēlot. Šķita, ka beidzot vispār nedomāju. Ļāvu “runāt” rokai – savai vēl pavisam nesen nomocītajai nabaga rokai, kura tagad bezbēdīgi šķiedās ar krāsām, ķeburiem un klekšiem, it kā būtu no jauna pamodusies.
Man bija vienalga, kas ir tas, ko esmu uzzīmējusi, daudz vairāk man nozīmēja fakts, ka mana roka bija augšāmcēlusies – uz nelielas papīra sloknes tā svinēja dzīvi kā ciema ļaudis, kad to sētā sabirst viesi un jāklāj galds, un jāšķindina trauki, un jāsmej tik skaļi, lai mājai paceļas jumts un izbirst logu stikli, un aizmirstas viss, pilnīgi viss, kas dzīvi iekrāso pelēkos, vienmuļos toņos.
Mūsu mazā Sakartvelijas ciema un dienvidu dzīve kopumā ir par krāsām, kuras neviens netaupa, un par svētku un kopības izjūtu, kurā neviens neskaita ne izšķiestās emocijas, ne uzņemtās kalorijas.
Dienvidi noteikti ir arī par savu, konkrētu vietu vīriem un par savu, tikpat konkrētu vietu sievām, kuras miera vējos visu dzīvi var veltīt savējo labklājībai, tā arī uz darbu neaizejot.
Dienvidos sava vieta ir arī bērniem, kuriem, atšķirībā no pieaugušajiem, ir ļauts nestrādāt un nepiepūlēties tik ilgi, cik nepieciešams. Dienvidos bērnus neviens nerauj augšā no gultas agros, melnos rītos. Pat skola sākas 9.00, nevis 8.00.
Bērnība ir svētības periods, un dienvidos bērnus mīl par to, ka tie ir, kādi ir. Dieva bērni visi vienlīdz mīļi, un, iespējams, tieši tāpēc dienvidos neviens no tevis neprasīs to, ko tu pasaulei nemaz nespēj dot.
Ir laiks attapties!
Apņemos netaisīt ēst un nerūpēties par māju, ja to nevēlos. Netaisos būt labā, bet nebūšu arī sliktā, un, manuprāt, šīs jaunās apņemšanās ir vērts nosvinēt.
SVINĒT = būt kopā pat tad, ja dažreiz esi viens kā koks.
Turpinājums sekos.
Share this post