Ko cilvēks dara, kad viņa līdzšinējā, ierastā dzīves pieredze ir beigusies un, kā šķiet, vairs tik tiešām nestrādā? Es labi zinu, ko darīt ar stāstu, kas ir švaks – tāds, bez iekšējā dzinējspēka. Vispirms es to izdzēšu un pēc tam kādā brīdī paņemu tīru lapu un sāku no jauna. Otrajā, trešajā, septiņdesmit sestajā reizē sanāk. Daudzus no stāstiem nepublicēju, taču tik un tā tie vienmēr izgaismo kādu jaunu, līdz šim nezināmu šķautni par dzīves likumsakarībām.
Protams, reizēm ir bēdīgi. Atkal nesanāca.
Man ir 43 gadi. Cik ilgi tiekšos pēc ideāliem? Vai tad nevar vienkārši uzrakstīt stāstu tādu, kāds nu tas sanāk ar pirmo piegājienu, un miers? Vai nevar vienkārši dzīvot? Lūk, šis ir brīdis, kurā dzīve sastopas ar radīšanu. Tās nav divas dažādas lietas. Radīšana un dzīve ir viens un tas pats, un, lūk, nākamais jautājums, vai tad nevar vienkārši nerakstīt? – iegūst pretēju nokrāsu. Vai tad var nedzīvot? Vai var nerunāt? Nekomunicēt? Nemijiedarboties?
Tieši neradīšana ir tā, kas liek sprunguļus dzīves plūsmas spieķos.
Parasti, ja cilvēks nerada, viņš sāk pieprasīt.
Viņam pienākas. Viņam no tiesas šķiet, ka ar viņu viss ir vislabākajā vai vissliktākajā kārtībā, un tādēļ visiem jādanco pēc viņa prāta stabules. Neradītāji danco, piekūst un pukst, bet vienmēr turpina danci, tāpēc ir tik grūti no neradītāja pārtapt par radītāju.
Mans lauku autobusiņš – vecs, grīļīgs mersedess – tuvojas pilsētai. Pa laikam busiņš apstājas un no sulīgi sazaļojušām ceļa pamalēm busā saraušas laucinieki. Sievas, vīri, jaunas sievietes, bērni. Es esmu viens no pasažieriem. Esot pilsētā, iegriežos Ekas frizētavā. Eka ir dažus gadus vecāka un vienmēr priecājas mani redzot. Man nevajag nogriezt matus. Man patīk, kā tie aug, taču man ir laiks, lai mierīgi parunātos un vienkārši pabūtu te – starp cilvēkiem. Es jau arī esmu viens no cilvēkiem.
Visu līdzšinējo dzīvi man šķitis, ka ir jāsteidzas. Jāpagūst. Jāpaspēj. Jātrāpa laikā. Jābūt uz strīpas. Izbailēs jāiztrūkstas no miega. Jāpierāda.
Tagad tas tā vairs nestrādā. Sēžu Ekas frizētavas uzgaidāmajā dīvānā un mēs runājamies par dievu. Kad Eka piekto reizi pārmet krustu un viņas frizierkrēslā iesēžas nākamais klients, es dodos tālāk – atpakaļ uz laukiem, atpakaļ pie radīšanas.
Protams, ir brīži, kad es gribētu aizbēgt. Eka tiešā tekstā tā arī pajautāja: “Vai tev tur laukos nav līdz kaklam?” Katru reizi, kad pametu savas mājas, es domās jau nāku atpakaļ. Atgriežos. Tāpat man iet ar rakstīšanu. Jā, es varu nerakstīt fiziski, uz papīra, bet tas nenozīmē, ka es neturpinu sacerēt stāstus iztēlē. Varbūt tādēļ cilvēki nekad neapstājas, un savā ziņā arī radīšana kļūst par riņķa danci, no kura it kā taču jau reiz izkāpi. Bet tā nav taisnība.
Danču šai pasaulē ir daudz, un tikai sirdsapziņa var pateikt priekšā, vai tu šobrīd radi vai atražo?
Ar šo blogierakstu es kavējos, jo iepriekšējos divus uzrakstīju, perfekti noslīpēju, izdzēsu. Bieži vien arī balss, tās tembrs un skanējums var pateikt priekšā, cik godīgs tu esi pret to, ko radi vai saki. Reizēm mani stāsti galīgi neskan. Citreiz ķermenis ir piekusis, tam vajadzīga atelpa un iedvesma radīšanai. Ja es cieņpilni izturos pret sevi, es nemaz nespēju radīt šausmīgi daudz. Jā, es spēju radīt ātri un varbūt arī daudz, bet pēc tam man vajag... pašai sevi atpakaļ.
Radīšana, šķiet, ir kā brīnumaina telpa, kas tiek izplesta ārpus radītāja.
Radītāja instruments – visas viņa maņas un viss viņa augums no matu galiņiem līdz papēžiem.
Ko cilvēks dara, kad viņa līdzšinējā, ierastā dzīves pieredze ir beigusies? Viņš rada. Sāk radīt un dot.
Share this post