Agrāk viena no romantiskākajām lietām man šķita ledusskapja dūkoņa tukšā virtuvē vai radio rīta programma, kamēr mājinieki guļ un diktori vēl nav sākuši lasīt rīta ziņas. Vienmēr esmu vēlējusies nonākt klusās nomalēs, apdzīvot pamestas vai nevienam vairs nevajadzīgas teritorijas. Man vienmēr bijusi raksturīga iekšēja nepieciešamība pēc telpas, kur savienoties ar to, ko sauc par dievu, visumu vai vienkārši savu pirmsākumu, taču pamanīju, ka tas nav nemaz tik viegli izdarāms. Iespējams, mana vēlēšanās bija pat nevēlama.
Pirmais spieķis | Vecā, labā skola, LV
Kad biju bērns, cēlos agrāk par visiem un, iespiedusies uz taburetes starp ledusskapi un virtuves galdu, klausījos radio.
Mani apņēma rītausmas nespodrā gaisma, aiz virtuves loga ārā elpoja mana bērnības ābele, kaut kur čaukstēja dzīvžogs, un es jutos dzīvības pilna.
Kad sākās laika ziņas, paņēmu savu zilo brezenta somu un devos uz skolu, kur, pašai nenojaušot, sparīgi izdāļāju savu dzīvības enerģiju citiem. Kas par to, vai ne? Kaut ko sarīkot, ierosināt, aizstāvēt man bija tīrais nieks, taču tagad smiekli vairs nenāk. Tas viss prasīja spēku.
Otrais spieķis | Blokmāja, LV
No bērnības mājas, kurā no rītiem klausījos radio, pārcēlāmies uz dzīvokli. Tad arī sākās. Man pienācās pusistaba piektajā stāvā, kurā baidījos iemigt, jo šķita, ka pa nakti mani varētu nolaupīt citplanētieši. Pirms gulētiešanas vienmēr apģērbos, lai tie no citām planētām, nesagrābj mani ciet kailu.
Man būtu kauns. Šķita, ka visai mūsu planētai būtu kauns.
Es biju jauna meitene, bet to vien tik darīju kā domāju par citiem. Viņi, starp citu, tepat vien bija – blakus dzīvoklī, blakus kāpņu telpā, vienmēr blakus.
Trešais spieķis | Hruščovka, LV
Salīdzinoši nesen – pirms gadiem septiņiem, es stāvēju pie loga mūsu vienistabas dzīvokļa virtuvē. Biju jau precējusies, bet aizvien nesapratu, kāpēc man pretī vērās neizteiksmīgas kazarmu tipa ēkas?
Vai tā tiešām biju es, kas te šajā šaurībā dzīvoja?
Zināju teoriju, ka ārējais atspoguļo iekšējo. Neticēju savām acīm. Tiešām es? No padomju laikiem mantotajā, nu jau krietni sagrabējušajā ainavā ienāca vīrietis ap gadiem sešdesmit apakškreklā bez piedurknēm. Taisījās pļaut zāli. Man pārskrēja drebuļi, jo es aizvien raudzījos uz āru vien.
Mērīju sevi nevis pēc sevis, bet pēc citiem. Nabadzīte!
To, ka mūsu pašu mazo mitekli bijām mīļi un gādīgi iekārtojuši kā putnu ligzdiņu, izlikos nemanām. Stulbene, nu.
Ceturtais spieķis | Ceļa beigas, LV
Nākamajā dzīvesvietā mums bija trīs istabas. Nu man šķita, ka esmu apmaldījusies šī dzīvokļa plašumos, tomēr drīz vien nošķindēja atslēgas, noklaudzēja durvis un es pazudu ielās, parkos, tirgos, pļavās. Reizēm, atgriezusies mājās, nosēdos pie ledusskapja.
Virtuvē atradās arī veclaiku gāzes plīts, uz palodzes es, protams, biju novietojusi nelielu pārnēsājamo radioaparātu ar antenu.
Šķita, ka esmu mājās, bet tā nemaz nejutos. Kaut kas vairs neslēdzās kopā. Beidzot biju pazaudējusi sevi pavisam. Sevi godam izžmiegusi. Aleluja. Tikai šī uzvara nebija salda. Biju kļuvusi kā melnbalta avīze. Garlaicīga.
Piektais spieķis, kas nemaz nebija spieķis | Sirds lielpilsētā, GE
Ieradāmies Gruzijā1, Tbilisi, kur kā uz delnas atklājās, ka atrast dzīvošanai piemērotu mājvietu ir teju neiespējami, taču es negribēju griezties atpakaļ. Pēkšņi vēlējos dzīvot, iejusties, varbūt pat biedroties.
Pasaule man apkārt ņirbēja, trakoja, auļoja.
Tumsnējas sievietes piķa melniem, pinkainiem matiem vilka dūmu aiz dūma, mazgāja un izkāra veļu, mazgāja un izkāra, zīmīgi veroties pasaulē tumšbrūnām kastaņu acīm, vārot melnu kafiju, vēlreiz melnu kafiju, kas allaž tika salieta pārāk mazās tasītēs un appludināja visas iespējamās virsmas.
Pirmo reizi dzīvē pa īstam pieredzēju, kā visu varenais samsāras rats griezās uz velna paraušanu.
Mašīnas – mankanebi – rūca un gaudoja, un raidīja gaisā indīgas izplūdes gāzes, suņi bez mājām un saimniekiem diedelēja ēdienu un plijās pa kājām, cilvēki, aci nepamirkšķinot, skatījās virsū un, kā šķita, kairi apēda mani bez sāls.
Nokļuvusi Tbilisi ielās, mana aiznaglotā sirds sprāga vaļā, lai gan es turējos pretī. Biju vēsā, visuredzošā ziemeļniece.
Sestais spieķis arī nebija spieķis | Izredzētie, GE
Rudens izskaņā, kad zeltainām, saules pielietām dienām sekoja ledainas naktis, ieradāmies Gruzijas provinces pilsētā, kurā tūristus neviens nebija redzējis gadiem. Kas tie tādi? Ko te var darīt? Vietējie brīnījās.
Mēs palikām. Nesaprotamā veidā jutāmies gaidīti. Divi izredzētie.
Atkal es stāvēju pie mūsu vienistabas dzīvokļa virtuves loga, tikai tagad te bija Gruzija, nevis Latvija. Atkal mēs mitinājāmies šaurībā, bet mums vismaz bija radiators, no kura staroja siltums, kas aukstajā sezonā bija retums Gruzijas švaki siltinātajos, drēgnajos namos.
Taču lielākā izmaiņa bija tā, ka tagad mēs abi bijām viens otram, nevis tikai katrs pats sev, un arī no mūsu sirdīm bija sācis izplatīties siltums – radīšanas pirmelements, ar ko bija iespējams mainīt visu.
Rata stūre nu bija manās rokās, bet vai tad es to biju pamanījusi?
Tāpat turpināju baidīties kā zaķpastala, sarāvos pie katra it kā neizdevušā soļa, jo biju radusi pie spieķiem vien. Tagad, kad šaurības ēra ir beigusies, zinu, ka vienīgie spieķi ir tie, kas manā galvā, un tieši tie kavē radīšanu.
Pārlieku aizraujoties ar spieķiem, līdz radīšanai var arī nenonākt. Spieķi arī mani ir turējuši krātiņā, lai gan māksla ir tos atstāt ceļmalā.
Ārā līst. Esmu viena savā istabā. Dzīva. Pateicīga par lietu, par šo brīdi, kas neliek kaut ko darīt, kaut kur doties, kaut ko pierādīt.
Ārā līst, un es pielīstu pilna ar mieru.
Ārā līst. Man ir jumts virs galvas un silts deķis.
Ārā līst. Otro dienu es pārvietojos pa dzīvi rītasvārkos un nemaz negribu neko citu.
Ārā līst. Debesu ūdeņi savienojas ar zemi.
Gars ienāk ķermenī.
Ārā vienkārši līst.
Lai nerastos pārpratumi, paskaidroju, ka citos ierakstos Gruziju dēvēju par Sakartveliju, kas ir visai tiešs atvasinājums no pašu gruzīnu lietotā vārda Sakartvelo. Tas ir tas pats. Gruzija tātad.
Share this post