Mūza

Tas ir nopietni un pa īstam – mūzas eksistē, un to apliecina empīriski dati – mana pieredze, kas ir pavisam svaiga, tātad aktuāla un laikmetīga.

Tā ir viņa – mūza, kas ar manām rokām iznes no istabas mazo turku paklāju un noklāj to zālājā pie mājas. Es, protams, pēc brokastīm grasījos darīt ko produktīvu, bet tā atkal bija viņa – mūza, kas mani aizvilināja uz paklāja pasauļoties. Nedomāju, ka mūzai, ja tā reiz parādījusies manā dzīvē un devusi zaļo gaismu iedvesmas pauzei, vajadzētu iebilst. Gluži pretēji – arī šo stāstu es radu pateicībā savai mūzai.

Jā, viņa ir reāla. Dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm. Visticamāk, arī tavā draugu, radu vai paziņu lokā ir cilvēks ar mūzas dotumiem, tikai nav tos pilnībā izkopis vai apzinājies. Vēl var būt tā, ka savu mūzu vienkārši neesi pamanījis.

Mūzas sevi nereklamē.

Viņām tādām muļķībām nav laika. Mūzas nestaigā apkārt ar piespraudīti “Mūza” pie krūtīm. Mūslaiku mūzām nav ne spārnu, ne burvju nūjiņu, tomēr vienmēr, pilnīgi vienmēr viņas atšķiras no pūļa. Kaut kas viņās piesaista uzmanību. Tas var būt apģērbs, ķermeņa kustību grācija, matu sakārtojums, skatiens, runas veids vai tas viss kopā. Mūza paliek mūza. To nevar nepamanīt, un tai pat laikā pienākumu piepildītā ikdienas dunā tai itin viegli var paskriet garām, vien apmulstot un pabrīnoties – pag, tādi cilvēki arī eksistē? Jā!

Es savu mūzu satiku, kad pavasara izskaņā biju kalnos - Mazajā Kaukāzā, Adžārijā. Varbūt tieši tālab visu šo laiku dzīvoju Gruzijā, lai beidzot viņu ieraudzītu un nu jau arī iepazītu? Pa kalnu takām mana mūza, kājās uzāvusi pārgājienu kurpes, pārvietojās viegli un aši – tā, it kā lidotu, kamēr es bija savas mūzas pretstats – smaga, nedaudz nīgra.

Pamanīju, ka mūzas klātbūtnē mans smagums un arī duļķainās domas sakustējās – sablīvējumi sāka irt un šķīst, un sadalīties.

Tad, kad mana mūza nav kalnos, viņai ir ģimene, darbs ar darba laiku un viss pārējais. Viņa nav ne koučs, ne līdere, ne producente. Viņa ir tieši tā, par ko visu laiku runāju. Mūza.

Līdz šim savā dzīvē biju pārliecinājusies, ka sievietei vajag vīrieti – vīru, mīļoto, kompanjero. Tagad, kad esmu sākusi radīt un to, ko radu, sniedzu arī pasaulei, ir skaidrs, ka man – sievietei, māksliniecei, radītājai – ir vajadzīga arī mūza. Manējā iemieso dalīšanās vieglumu un prieku par visu skaisto un dzīvo, pat ja tas ir neliels nieciņš.

Kamēr nebiju savu mūzu sastapusi, es nedomāju par mūzām. Mūza – šāda vārda nebija arī manā vārdu krājumā. Es to nelietoju. Nemaz.

Publiskajā telpā daudz tiek runāts par autentiskumu, balsi, personību kā zīmolu, taču lielākoties tas notiek bez mūzu klātbūtnes. Tā vien šķiet, ka mūzu spārni un burvju nūjiņas tīši tiek salauztas zem produktivitātes un ražīguma celšanas idejām, kas lielākoties ir skaļas un agresīvas, kamēr mūza ir iedzimts aicinājums, dvēseles sauciens, kuram ir neiespējami pretoties.

Mūza tevi atradīs, un es baidos, ka pretējā virzienā tas nemaz nestrādā.

Kamēr es dzinos pēc modes tendencēm un mārketinga padomiem, mana mūza vērsa savu uzmanību citur. Mūzai es neinteresēju mākslīgi uzkačāta. Viņai mani vajadzēja īstu – satraucoši īstu un dzīvu, tādu, kas beidzot runāja to, ko domāja. Starp citu, tad, kad es pirmo reizi satiku savu mūzu, es nebiju jauka.

Tur, kur tu būsi īsts un dzīvs, mūza tevi vienmēr pavadīs. Dzīvē sastapta mūza pēcāk par sevi atgādina caur ķermeņa atmiņu.

Tā ir mūza, kas runā caur tevi, kad tu kaila ej peldēties. Kad rīta rasā čāpo pa zāli. Kad pieskaries otram ar mīlestību. Kad saplūc ziedus. Kad nopērc sev puķu pušķi. To visu tavā vietā paveic mūza. Tāpēc tu jūties tik viegli un pacilāti. Tā ir mūza, kad tu novelc vai uzvelc kleitu. Kad izvēlies tērpu šim vasaras vakaram. Kad stāvi zem aukstas, ledainas dušas un spiedz. Kad dziedi. Dungo. Kad ieelpo liepziedu smaržu, kas izplatās tālāk. Arī tad, kad tu beidzot uzcep sev olu, tā ir mūza, kuru visvairāk vēlies pabarot. Kopā ar mūzu tu spēji atceries, kas tu esi, kāds tu esi, kāpēc tu esi. Nu arī tev viņa ir pieskārusies.

---

Kā atpazīt mūzu?

• Viņa dara visu, lai tevi iedvesmotu un lai tu sevi atcerētos. Tas nāk no sirds.

• Viņa atbalsta prakses un disciplīnas, ko tu piekop un kas tev nāk par labu.

• Viņa nepazūd un tevi nepamet.

Esmu pagodināta pabeigt šo stāstu ar vārdiem, ka dzīve ar mūzu tikai sākas.