Iespējams, ka citu tēmu nebūs. Esmu atradusi savējo, un tā ir radīšana. Uztaisīju pat vizītkarti – laikam tāpēc, lai vairs nebūtu atkāpšanās ceļu.
Atceros, ka pirms gadiem 20, kad tiku pie savas pirmās vizītkartes, man nepatika ne mans ieņemamais amats, ne arī vizītkartes dizains. To visu manā vietā bija izdomājis kāds cits. Man tikai atlika pieņemt spēles noteikumus. Ance tāda un tāda, projektu vadītāja, kompānija tāda un tāda. Bija arī logo un zelta krāsa. Visiem patika, izņemot mani. Nē, nu man jau arī patika, bet ne līdz galam... Līdz galam man nepatika arī darba pienākumi, un tā nostiprinājās pārliecība, ka viss ir kārtībā, lai gan ne līdz galam.
Es vadīju galvu reibinošus, unikālus projektus, kādi citiem nebija pa spēkam, braucu ar veclaicīgu franču auto meža krāsā un vairāk par visu vēlējos doties uz pasaules malu. Naktīs apreibinājos Rīgas bāros un pārrados mājās pēc saules lēkta. Es biju traka, un tas gan bija līdz galam.
Tagad, daudzus gadus vēlāk, mans trakums ir atdzīvojies.
Šis trakums ir mans mežonīgais, neskartais pirmsākums, ko patiesībā var nosaukt vienā konkrētā un normālā vārdā. Radīšana. Radīšanas lauks, potenciāls, talants. Tikmēr, kamēr to neapzinājos, tas bija trakums, ko nespēju ne apvaldīt, ne pārvaldīt. Tas atņēma spēku, un kopumā bija kaisles un pārsātinājuma laiks, kam sekoja izdegšana, kam sekoja pazušana, kam sekoja aizbraukšana, kam sekoja meklēšana, kam sekoja attīrīšanās, kam sekoja... Vienmēr kaut kas sekoja, lai gan būtībā shēma bija tā pati – tu pazūdi, tu atgriezies, un tā līdz galam? Nē! Tā tik un tā bija slēpšanās, un man tā vairs nederēja.
Ieraugot sevi spogulī vai foto uzņēmumā, sev cauri redzēju džungļus – savu savvaļību, savu spēku, savu gribu un savu trakumu, ko vairs tik viegli prom nedabūsi.
Ap to laiku es nopirku ķerru un nolēmu publicēt blogierakstus regulāri. Paralēli, protams, notika dzīve un mainījās gadalaiki. Vienīgā stabilā lieta bija mans trakums jeb radīšanas alkas. Pamest mani tās negrasījās, un savā ziņā ar mani bija cauri.
Es atdevos.
Tā nu tagad man ir pat vizītkarte. Mīlu katru burtu un krāsas lāsi uz tās.
Radīšana ir notikšana. Tā ir dinamika un fokuss, kas mijas ar atpūtu un paļaušanos. Kā atpazīt radīšanu? To vienmēr caurstrāvo jauna, svaiga sākuma izjūta, kur liekais un nevajadzīgais gluži automātiski pabīdās malā. Radīšana nav plika darīšana. Tai nav darba laika un stundas izmaksu likmes.
Radīšana ir mans pirmatnējais trakums, kur viss sakrīt un sastājas savās vietās. Varbūt tieši tāpēc pēdējā laikā attopos vietās, kurās neesmu bijusi, un pat reģiona kartē pamanu iepriekš neredzētus objektus.
Līņā silts maija lietus, pilsēta beidzas, suņi vairs nerej, un manas baltās botes iegrimst dubļos, jo radīšana sākas tur, kur ierastās robežas beidzas.
Post Scriptum. Esmu pamanījusi, ka visa veida radīšanas jautājumos palīdz nedaudz vieglprātīga attieksme, proti, VIEGLI un PRĀTĪGI. Tāpat radīšanai nepiemīt darbaholismam raksturīgais smagums, drīzāk novērojama patīkama lidojuma sajūta.
Share this post