Es šodien LAKOŠU NAGUS, SAUĻOŠOS, RAKSTĪŠU KALNU STĀSTU, PADARBOŠOS AR GRĀBEKLI PA ZĀLI, MĪLĒŠU SEVI UN VĪRU UN VARBŪT, HMM, KĀDAM PIEZVANĪŠU? NEDAUDZ KAUT KO PALASĪŠU VAI IZZINĀŠU. UZTAISĪŠU PIETUPIENUS UN PUMPĪŠUS (PIEPUMPĒŠANOS) ARĪ.
HA!
(šī rīta ieraksts mazajā piezīmju burtnīcā)
Pagājušajā nedēļā atskārtu, ka man vairs nevajag īpašu saņemšanos, lai kaut ko izdarītu. Jūtu, ka tajās reizēs, kad prāts (vai kas cits?) pieprasa saņemšanos un piepūli, lai es kaut kam pieķertos, es rīkojos gluži pretēji – paeju malā, atkāpjos, ievēroju distanci, ievelku plaušās gaisu un, visticamāk, atsakos izpildīt no kaut kurienes uzpeldējušu ārēju pieprasījumu.
Es neesmu robots.
Tai pat laikā man ir svarīgi paveikt to, ko esmu SAJUTUSI, ka man vai kādam citam to tik tiešām vajag, un te diži saņemties nemaz nevajag.
✅ LAKOŠU NAGUS – izdarīts.
Veltot laiku pat vistriviālākajām darbībām, kas attiecas uz mani, es visu savu uzmanību ievirzu atpakaļ savos dziļumos. Smalks, vērojošs process, kas mani pievelk pie sevis. Apstādina un apgādā ar enerģiju. Tas arī viss. Ejam uz priekšu.
✅ SAUĻOŠOS – izdarīts.
Diena ir tikko sākusies un šorīt spīd saule. Man nebija iemesla neveltīt pusstundiņu, lai nodotos saules glāstiem. Pagriezu muguru pret sauli un izjutu, kā siltums piekļāvās ādai un iespiedās dziļāk ķermenī, atslābinot un izlīdzinot sasprindzinājumu. Tad arī notvēru vēlmi vispirms pievērsties tieši šī ieraksta veidošanai, nevis plānotajam kalnu stāstam.
Tālāk ar savu šodienas plānu nemaz neesmu tikusi, bet tas nenozīmē, ka tas nepiepildīsies.
Atļaujos plānot viegli un plūstoši, jo tad paveras vēl lielākas izredzes, ka pa vidu visam tam, kas paredzēts, radīsies kas NEPAREDZĒTS.
Pastāstīšu par vakardienu.
Vairākas dienas bija lijis. Šķiet, līņāja ar vakar no rīta, kad, nespodras gaismas apņemta, tupēju virtuvē un apdomāju es pat nezinu ko. Vienā brīdī nosēdos pie datora un jau taisījos rakstīt. Tomēr nē. Novēroju pretestību. Atcerējos, ka ir brīvdiena, tātad brīvs arī Valteram, kurš darba dienās ir aizņemts. Kaut kas manī sarosījās, ietrīsējās. Jā! Man šodien bija vajadzīga kārtīga pastaiga, varbūt pat pārgājiens. Pēkšņi iztēlē uzburās aina, kā eju, eju, eju. Manā iekšienē atskanēja vēl viens JĀ, lai gan ārā viss slapjš – brr.
Ziņas, ko raida augums, bieži vien ir nekļūdīgākas par tām, kas apgrozās prātā. Atcerējos, ka diezgan drīz ir paredzēts augusta kalnu ezeru gājiens, tāpēc kāju izlocīšana nāktu tikai par labu savlaicīgai ķermeņa un gara iekustināšanai.
Pamodināju Valteru un devāmies ceļā. Nogājām vairāk nekā 15 kilometrus, atklājām ceļa gabalu, pa kuru nebijām gājuši un iestigām dubļos. Kamēr Valters meklēja veidus, kā tikt uz priekšu pa govju izmīdīto dubļu ceļu, es ieklausījos. Kādu brīdi nekustējos ne no vietas. Atcerējos vairākas pieredzes, kad nācās brist dubļu ceļus. Nē, paldies! Šoreiz tomēr bija arī papildus iespēja iet pa nedaudz garāku ceļu, kas, cik nu varēja redzēt, nebija tikai dubļi vien. Tālāk gājām pa to.
Bija sutīgs, caur ādu no ķermeņa izdalījās sālsūdens vien, nejutos ne stipra, ne varoša, vienkārši tenterēju uz priekšu un kādā nenozīmīgā brīdī novēroju nozīmīgas izmaiņas – vairāk par visu es vēlējos kaifot, baudīt, pieredzēt. Sākumā no ķermeņa lauzās ārā dīvainas kustības. Pēc tam uztvere kļuva niansētāka. Gaita izlīdzinājās, jo es par to vairs nedomāju.
Uz visām debesu pusēm bija vērojami pa pusei aizmigloti skati – pasaule tikai tagad modās no lietavu miega. Akmeņains, savrups lauku ceļš, pa kuru pārvietojās nevis cilvēki, bet pa kādai govij, un tomēr tas eksistēja – paldies dievam.
Tumšzilas, mirdzošas spāres virs mazā, tumšā avota, kuru no ceļmalas pamanīja Valters, un nu jau mēs abi kāpām pa krauju lejā, tuvojāmies pazemes atvēsinošajai ūdens acij, tādam kā nelielam padziļinājumam, kurā varētu iegremdēties, un vecajiem, it kā pat nosirmojušajiem klintsbluķiem, kuri padarīja šo vietu mājīgu. Te nu arī mēs abi beidzot bijām atnākuši. Atdevām ceļa putekļus un sviedrus avotam un tikām atveldzēti – nojautu, ka tā bija balva par to, ko ar šo dienu bijām paveikuši.
Vakardienas stāsts nu ir noslēdzies, taču tas ir atstājis savu nospiedumu arī šodienā. Vienam godīgam lēmumam par to, kā pavadīt šo dienu, piemīt SPĒJA iekustināt ilgi gaidītas pārmaiņas ne tikai tavā, bet arī līdzcilvēku dzīvē. Kā tad būs – saņemsies vai nesaņemsies?
Share this post