Palēnām sāku darīt to, ko, manuprāt, pieklājas darīt ikvienai sevi cienošai dižlauķei, proti, pārceļos no dzīves prātā jeb iedomās uz dzīvi ķermenī, kas savukārt nozīmē, ka esmu šeit un tagad. Tikai nesen atskārtu, ka tieši pēc šī tagadnes momenta esmu tiekusies apmēram piecus gadus – kopš brīža, kad ieradāmies Sakartvelijā.
Jā, mums vajadzēja piecus gadus, lai atrastu zemi, sapelnītu naudu, uzslietu namiņu un savestu to dzīvošanas kārtībā. Visam pa vidu pārcelšanās, birokrātija, pandēmija, darbu maiņas, pacietība, paļaušanās un robežu nospraušana – īsi sakot, pieaugšana. Tā nu tagad dzīve tik tiešām sākas no jauna, un tas ir neierasti. Tiesa gan, pakausī iesitas arī nāves dvaša, jo sapnis piepildīts. Kas tālāk?
Mans vīrs atļāvās ierīkot sev darba kabinetu. Man arī jauns nedarbu krēsls uz ritenīšiem, un nu jau Sakartvelijas ziemas pēdējās paliekas izkausē lietus un saule, lietus un saule, un daždien gaisā plivinās vasaras smarža.
Vienu reizi ir sanācis pasauļoties. Vējš bija norimis, mākoņi izklīduši, un, aidā, nometos garšļaukus tepat uz lieveņa. Ķisens pagalvī. Laime.
Mācos no jauna, kā baudīt dzīvi, ķerot kaifīgos momentus, kas dod iespēju atslābt un atjaunoties. It kā jau es to visu zinu, tikai pēdējā laikā diezgan daudz bizenēju apkārt pa pasauli mistisku pienākumu pavadā. Gluži vienkārši aizmirsies priecāties tāpat vien. Atļaut sev mīlēt burvīgos ikdienas mirkļus un kadrus, kuri nekur nav pazuduši.
Tā, kas bija pazudusi, nedaudz par daudz iesprūdusi prātā, biju es pati, taču tagad, vasarai klauvējoties pie namdurvīm aizvien uzstājīgāk, paliek labāk.
Pamazām atsāku rūpēties par sevi.
Nu jau mēnesis, kopš reizi nedēļā ievēroju atslodzi no ēšanas, dzeršanas un, ja iespējams, arī no telefona un interneta. Bez tam, pateicoties iepriekšējās nedēļas blogierakstam, mans vīrs mēdz ieslēgt mūziku un aicina mani padejot. Reizēm mūziku nemaz nevajag, toties secinu, ka būt godīgai pret to, kas man pa īstam patīk, un atgādināt to saviem tuvajiem, nekad nav lieki.
Kustība! Tā atgriežas. Pamazām.
Mans katras dienas lielais notikums ir kustības atraisīšana caur ķermeni. Rakstu ar roku. Zīmēju ar roku. Eju ar kājām. Reizi dienā nedaudz palēkāju vai parikšoju, vai pakratos, vai daru visu uzreiz, bet dīvainā kārtā nepārspīlēju. Jūtu, ka tā vajag un ka tā vēlas mans augsti godātais dižlauķes rumpis. Izlepušais pilsētnieces prāts arī neprotestē. Aleluja!
Esmu pateicīga par šo laiku, par šīm dienām un nedēļām atpakaļ laukos.
“Cik bieži tev dzīvē ir bijis tā, ka nav nekādu obligātu pienākumu un darbu?” man jautā vīrs.
“Nekad,” atbildu es. Šoreiz tiešām ir citādāk. Neskrienu pakaļ katrai iedomai, kas ienāk prātā, neatsaucos katram piedāvājumam, kas pazib gar acīm vai ausīm, un tas maina visu. Dodu sev laiku un telpu. Man pat padodas nedzīties, nemočīt un nemocīt sevi. Tā vietā baudu. Bez piepūles un grafika izmasēju augumu ar saru suku. Izstaipos. Reizēm iekrēmojos. Iesmaržinos. Tas ir tik baudīgi!
Arī par māju mācos rūpēties nepiekūstot. Ik dienu izslauku, izmazgāju vai sakārtoju kādu vietiņu mājā vai pagalmā. Tas nav grūti, toties ir ārkārtīgi iepriecinoši. Vērība trenējas. Mirdzums atgriežas telpā un, cerams, arī acīs.
Īsi sakot, lēnu garu tipinu atpakaļ dzīvē. Nemeklēju, kur piekasīties, meklēju, kur priecāties.
Reizi nedēļā dodos uz pilsētu. Viena. Tas ir mans randiņš ar sevi un pasauli. Nekā lieka. Nekā par daudz. Tomēr sevi neapdalot. Pateicos par komplimentiem, ar ko ļaudis mēdz mani apdāvināt. Tas ir tik mīļi!
Sakartvelijas ļaudis šobrīd tikai mostas no ziemas miega. Tīrumi aparti, jaunas sētas saceltas, bet acis līdz galam neatdarījušās, ģīmji vēl pabāli un saburzīti kā jau pēc lielas gulēšanas. Arī zeme vēl auksta, nav līdz galam atdevusies siltuma viļņiem, kas pieņemas spēkā. Vējā jaušas kalnu sniega saltums, bet tik un tā viss ir rimtāk, pašpietiekamāk.
Rūpes par to, kas notiek pasaulē un kas vien tik netiek palaists garām, nomainījušas rūpes par GARA stāvokli un izjūtu.
Post Scriptum. Augustā mēs ar vīru dosimies pārgājienā uz kalnu ezeriem Lielajā Kaukāzā. Startēsim tepat no mūsmājām un nokļūsim vismaz trīstūkstoš metru augstumā. Vai kāds vēlas pievienoties?
Share this post