Mājās no Tbilisi atvedu lavandas ziedus, ko audzē sieviešu klosterī, un franču ķermeņa eļļu – to uzgāju aptiekā netālu no Mardžanišvili metro stacijas. Saplūcu sev arī ziedu pušķi vienā no kalnu pļavām, kas ieskauj un sargā Gruzijas galvaspilsētu.
Esmu mājās. Mazās brīvdienas, ko abi ar vīru pavadījām Tbilisi, ir beigušās.
Izkārtoju pļavas puķes vāzē, mēģinu aprast ar klusumu un to, ka nenotiek nekas īpašs vai gluži pretēji – ik mirklis kļūst īpašs. Putnu balsis pagalmā. Iedziedas arī kaimiņu gailis. Tālumā mašīnas brauc.
Pirms aizbraukšanas uz Tbilisi, kaimiņiene Manana mani sabučoja un samīļoja.
Tikai tagad, esot atpakaļ mājās, sāku apjaust, cik tas bija nozīmīgs pavērsiens, – uz četrām dienām izšauties ārā no mūsu mazā ciema uz lielāko Gruzijas pilsētu vairāk nekā 300 kilometru attālumā.
Iepriekšējo reizi bijām Tbilisi pēc mūsu Mazā Kaukāza kalnu gājiena. Toreiz mēs bijām pat četri dulli latvieši, kuri gluži kā svētceļojumā piecas dienas nāca ar kājām no Bakuriani līdz Tbilisi, nelietojot ne ēdienu, ne dzērienu. Izrādās, tūliņ jau divi gadi pagājuši.
Arī šoreiz abi ar Valteru ierodamies Tbilisi tukšā dūšā. Tiesa gan, esam atbraukuši ar busiņu – leģendāro maršrutku, ceļā pavadot vien četras stundas.
Esot pilsētā, uzreiz gribas ēst. Notiesājam cūkgaļas ribiņas gruzīnu restorānā un metamies dzīvē.
Apjaušu, ka šoreiz man šī pilsēta patīk! Neviens netraucē elpot dziļi vai pārvietoties pa ielām savā tempā. Daudz staigājam. Saulrietā ieraušamies gaisa vagoniņā zinātņu akadēmijas pagalmā un attopamies kalna galā. No šejienes redzams, kā pilsēta, izraibināta ar krāsām, formām un gaismiņām, izplūdusi pa zemi kā zupa, kas, neviena nemanīta, izlijusi no lielā zupas katla.
Lejā no kalna čāpojam kājām. Abi divi esam te nākuši arī pašā pirmajā Gruzijas apciemojumā, kad pat nenojautām, ka te, šai zemē, tik tiešām dzīvosim.
Toreiz kalna pakājē no onkulīša nopirkām sarkanu mājas vīnu - slaveno kindzmarauli.
Tagad te nav ne onkulīša, ne vīna, toties ir silts vasaras vakars, tumsa, patukšas ielas, zied liepas un oleandri, parkos čupojas ļaudis, bērni spēlē bumbu, šur tur policistu bariņi, viena mierīga demonstrācija, un es vēlos noreibt uz visiem laikiem.
Restorānā pasūtu panna cota un dzirkstošu vīnu. Restorāni ir ļaužu pilni, un tie nav tikai tūristi. Nāk arī vietējie, tur savas tautas un pilsētas kanti. Fotografējas, piespiežas viens pie otra, nebeidz būt visi kopā.
Gruzijā tā ir vērtība – draugi, ģimene, savs bars, jau doma vien, ka tu neesi viens.
Nākamajā vakarā vakariņās ar draugiem dzeru glāzi sarkanvīna un pēc vakariņām lūdzu, lai Valters nopērk man pudeli vīna. Naktī sēžam uz balkoniņa un malkojam vietējo kisi vīnogu vīnu – baltu un vieglu. Pilsētas trokšņi šo iekšpagalmu nesasniedz. Jūtama vien grilētas gaļas smarža no tuvējiem turku restorāniem.
Nākamajā dienā izbraucam ārpus Tbilisi. Neredzētas vietas un ainavas remdē slāpes pēc reibuma.
Saviļņoti atgriežamies pilsētā, ilgi klīstam apkārt un tad restorānā it kā pat tīši aizmirstam lietussargu, lai būtu jāgriežas atpakaļ un jāiet tam pakaļ. Viegli apdulluši no brīvdienu saldmes, metam loku aiz loka. Vasaras siltajā tumsā Tbilisi pārņem maiga, samtaina gaisotne, kuru nespējam vien atdzerties.
Mainām maršrutus, pētām kvartālus, pilsētas apbūvi un pa pirmo stāvu logiem veramies izgaismotās istabās, kurās ļaudis pārsvarā ēd, dzer, trokšņo vai nedara neko.
Pēdējā dienā pirms prombraukšanas vēlos aprunāties ar mūsu īres dzīvoklīša saimnieci Annu. Viņa, omulīga sieva, stāsta, ka nelabprāt iet uz ielas. “Es cenšos palikt mājās,” viņa apdzēš cigareti un saka. Ārā spīd saule, kamēr Anna plandošā vasaras kleitā līdz zemei pārvietojas pa dzīvokli un teju bezgalīgi garo koridoru, no kura paveras skats uz mājas iekšpagalmu. Tālumā redzams tas pats kalns, kurā uzrāpjoties, ir sajūta, ka pilsēta beidzas. Vai arī sākas.
“Varbūt es aizbraukšu ciemos pie jums,” Anna bilst. Apmaināmies telefona numuriem.
Kādu brīdi nevēlos pamest Tbilisi, kas atrodas augstāk par latviešu Gaiziņu – vismaz 400 metrus virs jūras līmeņa. Varbūt tālab šķiet, ka gaisma te ir cita – savādi aizkustinoša un balinoša, un pilsētas kontūrās jaušama sena apskaidrība.
Tbilisi ir dabas, pašas zemes iedvesmots amfiteātris, ko no trim pusēm apņem vēl augstāku kalnu masīvi, un arī mūslaiku pilsēta nebeidz vien piedāvāt izklaides plānus kā dienas, tā nakts putniem.
Braucu ar metro – dažreiz tas izlien arī virszemē, un turpina šauties cauri pilsētai, spēji apdullinot pasažierus ar saules gaismu, lai neaizmirsti, ka atrodies dienvidos.
Sēžu armēņu parkā. Apēdu šo un to kafejnīcās. Atgriežos klosterī, kurā aug lavandas. Vēl viens brauciens ar metro. Esam centrālajā stacijā.
Atpakaļceļā uz laukiem busiņš traucas kā traks. Šoferim tas bija lielais dienas notikums – četru stundu laikā pāri kalniem un cauri svaigi izbūvētajiem tuneļiem aizgādāt ļaudis uz rietumkrastu.
Kā vienmēr, visgrūtākā un kaitinošākā bija izkļūšana no pilsētas. Tālāk ceļš vedās raiti.
Kad savā galā izraušamies no busa, ir grūti noticēt tam, ko redzu visapkārt: cik vienkārša, it kā pat tukša ainava, kurai nav nekāda sakara ar tikko piedzīvoto pilsētas intensitāti.
Var gadīties, ka citu variantu nebūs – nāksies apreibt no sevis. Zaļa zeme, zilas debesis, saule, visu pārējo turpini radīt pats. Iespējams, tieši tā reiz radās arī pilsētas.
Tbilisi vaibsti no skaitākajiem foto leņķiem - Valters Šverns | SEBASTIAN MONTA
Info update: šobrīd stāstu iedvesmas kontā 10 eiro. Pateicībā. 
Share this post