Sieviete, tērpi, mītiskais laiks

Tās varēja būt astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākums, kad es diezgan daudz laika pavadīju šūšanas darbnīcās savā Latvijas mazpilsētā. Lielākoties darbnīcas bija ierīkotas dzīvojamo māju stūros vai dzīvokļu istabās, un tikai ar laiku šuvējas atvēra savus salonus arī pilsētā. Allaž šaurajās telpās, kur vienlaicīgi uzturējās pulciņš dāmu, veidojās mana, tolaik apmēram desmitgadīgas meitenes, izpratne par to, kā tas ir – būt sievietei.

---

Ieeja tikai savējām

Salonos bija sievietes vien. Uz pakaramajiem atradās iesākti un vēl nepabeigti tērpi, uz galdu malām un plauktos krāsaini audumi un to atgriezumi, žurnāli, piegrieztnes, skices, kaut kas no kosmētikas. Uz grīdas pie gultas kāda augstpapēžu kurpe, kas tika izmantota pielaikojoties.

Tikai pēc tam nāca tehniskās lietas – šujmašīnas, gludekļi, diegi, putekļi, garas darba stundas.

Pie šuvējām devās mana mamma un no kaimiņpilsētas brauca arī krustmāte. Abām pa vidu biju es. Tolaik jau visu laiku bija jābūt formā. Neskatoties uz to, ka apģērbs bija deficīts, vienmēr kāds precējās, izlaidās no skolas, kristījās vai kaut ko svinēja. Tērpus vajadzēja darināt visiem – gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Reiz bija gadījums, ka manai krustmātei vizītē pie šuvējas uznāca vājums, un nu visām bija skaidrs – šī sieviete ir stāvoklī, un tā arī bija!

Gatavotā tērpa vīles tika palaistas vaļīgāk un tika pasūtīta vēl viena – gara un plata kleita grūtniecības laikam.

Atceros, ka salona sekcijā starp fotogrāfijām un kopotajiem rakstiem bija arī mazs televizoriņš, kurā izjusti dziedāja Ieva Akurātere, kamēr dzīvokļa dziļumos – mazā virtuvītē – kāds klusiņām taisīja ēst.

Šuvēju namos izbaudīju ik mirkli un manī uz mūžu ieēdās brīvības, iespēju garša.

---

Pārejas posms

Uz devītās klases izlaidumu jau biju uzvilkusi Rīgas Sporta pilī pirktu kleitu. Tā bija gatava – uzvelc un ej, un tas šķita jocīgi, nedaudz par ātru, par neizjustu, par garlaicīgu, lai gan, protams, došanās no manas mazpilsētas uz Sporta pili Rīgas centrā deviņdesmito gadu sākumā bija nozīmīgs pasākums.

Manēžas gaiteņi bija vieta, kur beidzot varēja tikt pie oriģināla dizaina apģērbiem un apaviem, ko tirgoja acīs krītošas, neraksturīgi ekscentriskas pārdevējas, kuras mani gan piesaistīja, gan atbaidīja.

Uz pirmo septembri vidusskolā jaunā, vēl neiepazītā pilsētā tomēr ierados savas mazpilsētas šuvējas radītā kostīmā – tuksneša krāsas sarafānā un pieskaņotās biksēs. Biju gatava savai jaunajai dzīvei. Apģērbs bija mans bruņojums, mana aizmugure, mana mazpilsētas izcelsme, mans stāsts.

Ir pagājuši 25 gadi un man zvana no pasta – pienācis sūtījums, kuram jādodas pakaļ.

Paku neveru vaļā turpat pilsētā, bet ņemu padusē un ar visu braucu atpakaļ uz laukiem. Nojaušu, kas tajā iepakots. Pirms kāda laika Zane no Īrijas gribēja uzzināt manus mērus. Viņai kaut kas bija aiz ādas, turklāt, kā nojautu, - viņas rokas vēlējās darināt, radīt.

---

Baltais apmetnis

Mans baltais apmetnis, ko todien mājās nesteidzīgi izpakoju, ir Zanes roku darbs. Nezinu, cik daudz laika prasījusi tā izgatavošana, taču tikai sievietei raksturīgais, viegli vibrējošais un mīlošais pieskāriens ir sajūtams, teju vai izlasāms ikvienā vīlē un auduma krokā, un to ir patīkami pieredzēt gluži kā bērnības šūšanas salonos valdošo atmosfēru – maģisko radīšanas procesu, kurā sievietes viena otrai palīdz un vēl vislabāko.

Kad ietinos baltajā apmetnī, man nav jādomā – esmu par tievu vai resnu. Neraizējos arī par to, kā izskatos no malas. Baltajā apmetnī es nemaz neeju ielās. Tas ir paredzēts iekšdarbiem. Klusai apcerei, kur liekās domas nodzēšas un dzimst jaunas. Baltais apmetnis tāpat kā augums jātur tīrs.

Zane ar šo negaidīto dāvanu – balto apmetni, man atgādināja, cik lielas iespējas slēpjas mūsu rokās un ka pietiek tās slēpt.

Pieņemu, ka dievs radīja sievieti, lai tā radītu, taču – ja nu sievietei obligāti nav visu laiku jāizspiež no sevis kaut kas praktisks un izcenojams naudā? Ja nu ir laiks atgriezties tur, kur reiz sākām?

Tur, kur tu radīji zilā gaisā un bieži vien no nekā. Tur, kur, piemēram, tas pats apģērbs eksistēja, lai tu nenosaltu un neaizmirstu, ka tevi mīl un lolo. Tur, kur vēl nebija pienākumu, darba laiku, rūpju, sociālo slāņu, statusu un priekšrakstu, kuriem tāpat neviens nevar izsekot līdzi. Mītiskais laiks – tā es to saucu.

---

Mītiskais laiks

Pasaule no sievietes sagaida visu, ko vien var iedomāties, – bērnus, ģimeni, skaistumu, iedvesmu, seksapīlu, harismu, mūžīgo jaunību un tai pat laikā karjeru, spēku, aizsardzību, aizstāvību, loģiku, racionalitāti un daudz ko citu, taču arī no šī sprosta ir izeja.

Tā vietā, lai darītu to, ko no tevis gaida, pārsteidz sevi un pasauli!

Vīrieši allaž grib izlauzties, tiem der grafiki, dienaskārtība, režīms, bet mums, sievietēm, vajag smalkāk, intīmāk, rotaļīgāk. Kā miglai, kā rīta rasai, kā dienvidvējam – viegli un negaidīti.

Te, kur atrodamies – bieži vien šaurajās, kantainajās telpās, kur enerģijas plūsmas diktē un vada pulksteņa laiks, var šķist, ka nepaliek sevišķi daudz vietas brīnumiem, mīlestības izpausmēm, dvēseliskai kopā būšanai, visām šīm niansētajām, šķietami laikietilpīgajām lietām. Visur šķēršļi, un tie nebeigsies, kamēr mēģināsim pieskaņoties cita laikam, cita domām, visu varenajiem citiem.

Būtu egoistiski iedomāties, ka mītiskais laiks, kas mājo dabā un visā dzīvajā radībā, nebūtu sastopams mūsos. Ir pienācis laiks to izpakot.

Uzvilku savus melnos šortus, ielīdu vīra melnajā tēkreklā un uz nedēļu pazudu kalnos.

Turpinājums sekos.

Foto Valters Šverns | SEBASTIAN MONTA

---

---

Info update: šobrīd stāstu iedvesmas kontā 19,90 eiro. Paldies!